Agrāk es ļoti pārdzīvoju par to, ka cilvēki, kuri varētu mani saprast, negrib ar mani draudzēties, bet cilvēki, kuri grib draudzēties, nesaprot, un savukārt ar tiem, kuri saprot un grib arī draudzēties, vienmēr ir kaut kādi attiecību mežģi un piņķerēšanās.

Tagad ir kļuvis kaut kā vieglāk. Mežģu un piņķerēšanās ir krietni mazāk, jo mēs visi droši vien esam mazliet paaugušies. Par cilvēkiem, kuri (negrib) draudzēties, vairs tik ļoti nebēdājos, un ir parādījusies vēl kāda agrāk nebijusi kategorija - sometimes I just meet people by chance, un viņi nav mani draugi, reizēm nav pat paziņas, bet viņi kaut ko saprot. Un tas nemaz nav nesvarīgi.

Mazāk svarīgi liekas visas komunikācijas definēt un klasificēt.

Bet reizēm tāpat dzer brūkleņu alu, sadomājies par pagātni un visādām eksistenciālām lietām, un liekas, ka neviens nesaprot vai ka neviens, kas varētu saprast, nav pieejams.