Šodienas ethnographic readings diskusijā runājām par biogrāfu tendenci iekrist notikumu slazdā un aizmirst, ka "notikumu" patiesībā dzīvē ir ļoti maz (vismaz lielākajā daļā dzīvju), kā viena meitene spekulēja, kādi 10 %, un pārējais ir uneventful time, kas ir ne mazāk būtisks cilvēka personības izpratnes kontekstā.

Šis ir interesanti, jo es tieši pēdējās dienās domāju par to, ka varu iztēloties savu dzīvi kā diezgan labu materiālu filmai: tādai filmai, kur nekas īsti nenotiek, ir daudz visādu it kā nenozīmīgu ikdienas ainu tuvplānu, piemēram, kā es ilgi mazgāju rokas un skatos spogulī vai sēžu vilcienā, vai pusmiegā n reizes nospiežu "atlikt" modinātājam, tā varētu būt tāda veida filma, kura it kā ir ļoti vienmuļa un garlaicīga, bet tomēr nepamet sajūta, ka tajā tomēr notiek kaut kas ļoti būtisks - tikai ne paši varoņi, ne skatītājs īsti neapjauš, kas tas būtiskais ir un kā ar to nonākt kontaktā. Vēl interesaanti, ka es to iztēlojos, kā ļoti vizuālu darbu, kurā nozīme ir detaļām un sīkām niansēm, kuras es pati kā svešas filmas skatītājs, visticamāk, nespētu uztvert.

Es varu iztēloties, ka kādā citā multiversa realitātē es pati uzņemu šādu filmu. Jo man patiktu radīt tāda veida mākslas darbu, bet dzeja galīgi nav īstā forma, kurā kaut ko tādu realizēt.


Un, jā, es tāda veida filmā galīgi nekoncentrētos uz notikumiem, vide varētu mainīties it kā randomly, pat nedodod skatītājam pilnu ainu par to, kāpēc varone tagad ir tieši te, jo tas vienkārši nebūtu svarīgi. Svarīgi drīzāk būtu tas, kas nenotiek.

Un, jā, varētu jau kādreiz taisīt autoetnogrāfiju, bet vizuālās metodes nav manas, diemžēl.

(es jau kaut kad biju izdomājusi vēl vienu projektu, ko nespētu realizēt, proti, karti, kas attēlo, kur lietas "neatrodas".