Nekad jau nevar zināt, vai es šajā sakarā atkal nepiedzīvošu kaut kādu regresu, jo es galīgi nedomāju, ka ar cilvēka iekšējiem procesiem ir kā ar iemācīšanos braukt ar velosipēdu, ko es, starp citu, tā arī nekad neesmu spējusi iemācīties, jo mana līdzsvara izjūta ir pārāk draņķīga, lai neteiktu, ka man tādas nav vispār, pēdējoriez es mēģināju braukt ar velosipēdu kopā ar L un L, šķiet, pirms kādiem trim gadiem, un tas bija kapos, un man diez ko labi nesanāca, bet varbūt kādreiz tomēr jāpamēģina vēl, bet ok, tas nav būtiski - tas, ko gribēju teikt, ir, ka ir ļoti vareni un šokējoši, un lieliski, un vēl visādi citādi jau kādu laiku būt pamanījušai, ka man vairs nav panisku baiļu no citu cilvēku iespējamām un reālām negatīvām emocijām.
Tas attiecas gan uz dusmām un neapmierinātību, gan bēdām.

Domāju, ka ar pirmajiem diviem arī lielā mērā varētu būt skaidrojamas manas paniskās bailes runāt pa telefonu, precīzāk zvanīt svešiem cilvēkiem, ko es vienmēr esmu centīgi izvairījusies darīt, tādējādi reizēm izraisot šādas tādas problēmas: tās telefonsarunas ir bijušas absolūtā esence tai sajūtai, kāda man par komunikāciju ar cilvēkiem ļoti ilgu laiku ir dominējusi, proti, "viņi man pateiks kaut ko tik briesmīgu vai tik nejaukā tonī, ka to nebūs iespējams izturēt - I just won't survive, I will crack into thousand pieces, and, since I have been broken for so many times already, I just can't afford this, I really can't, so I'll better run and hide."

Es arī tagad nejūtos komfortabli nedz, zvanot svešiem cilvēkiem, nedz, nonākot kaut kādās konfliktsituācijās, nedz, konfrontējot kādu vai pati tiekot konfrontēta ar kaut kādām nepatīkamām lietām, (un ceru arī nekad nesākt justies komortabli, vismaz par pēdējiem trim), bet es jūtos tā, ka I can mange, if that's necessary. Es varu būt šajās situācijās - lielākoties bez šausmīgas panikas un bailēm.

Kas attiecas uz bēdām, agrāk vienmēr, kad esmu nonākusi situācijās, kur cilvēki ir redzami ļoti skumji vai viņiem kaut kas ir atgadījies, vai viņi raud, vai taml., man ir bijusi sajūta, ka šis ir tik briesmīgi, jo man nav ne jausmas, ko darīt vai ko teikt, un es esmu bijusi pārliecināta, ka es jau visu esmu izdarījusi nepareizi, un tāpēc tie cilvēki mani ienīst, un vispār man gribas izlēkt pa logu aiz tā, cik frustrējoši šis ir, un vispār - šis ir tik NEGODĪGI, jo es taču nevaru zināt, kā cilvēki grib, lai es reaģēju, un viņi noteikti mani slepeni vaino par to, ka es nereaģēju pareizi (nu, vai gluži atklāti, kā ir darījusi mana māte, kad biju maza). Un saistībā ar šo es pamanīju izmaiņas jau pirms kāda laika, kad veicu interviju, un tāda veida situācijā biju pārsteigta, pieķerot sevi jūtamies "Jā, es nezinu, ko tagad būtu vislabāk teikt, un es nevaru to zināt, un tas ir ok, es nezinu, vai es spēju reaģēt vispareizākajā un mierinošākajā veidā, bet es varu piedāvāt kvalitatīvu klātbūtni, I am not scared because you said this, I am not running away, I am still here with you, and I can listen, and we can talk about this, if you wan to. Un šī sajūta līdzīgās situācijās ir turpinājusies arī pēcāk.
Un atkal: tas nav priecīgi un viegli, un es nejūtos "labi" par to, kas notiek, if you know, what I mean, bet man nav sajūtas, ka būtu brīnišķīgi, ja tagad varētu izgaist, jo man šim vienkārši nav iekšējo resursu.
Un, protams, ka reizēm vienkārši izmisīgi gribas varēt vai vismaz zināt, kā visu varētu, atrisināt, bet lielākoties tu nevari un nezini, turklāt ir jau vēl viss tas plašais problēmu, kam nav tādu "piecu soļu risinājumu", klāsts. Un reizēm klātbūtne ir vienīgais, ko tu vari cilvēkiem piedāvāt.

Es esmu pieaudzis cilvēks. Atsevišķa, autonoma būtne. Es nevaru saplīst tūkstoš lauskās no tā vien, ka kāds man kaut "ne tā" pasaka. (Es nespēju noticēt, ka es tā jūtos.)

Tā ir tāda maģiska "es esmu stipra" sajūta, bet nevis tajā "stipra, jo spēju ciest un izturēt vai cīnīties" veidā (par to man, starp citu, nekad nav bijis baigo šaubu), bet gan drīzāk tādā "es esmu stipra, jo es esmu ziedi un zari, un stumbrs un saknes" veidā. I can't be scared away so easily.