Bet jā - domājot par tādām neviennozīmīgām parādībām kā īslāms vai pornogrāfija (atradu analoģiju :D), kuru ietvaros daudziem cilvēkiem tiek nodarīts pāri, man šķiet loģiski, ka rodas kaut kāda aizsargreakcija "būtu labāk, ja šis vispār nepastāvētu", es, starp citu, arī pēc kārtējiem teroraktiem vai, kad noskatos filmas par Isis vai cilvēktirdzniecību, mēdzu tā nodomāt.
Bet, palūkojoties racionāli, ja mēs sāktu iestāties pret visu, kas "ir" potenciāli bīstams, mēs droši vien ātri vien saprastu, ka tad dzīvot nav iespējams vispār. Un tā nav metafora, jo es, piemēram, reizēm mēdzu atcerēties šāvēju kinoteātrī un pilnīgi nopietni sāku apsvērt, ka teorētiski taču mani var nošaut piemājas veikalā vai tajā pašā kino vai teātrī, kur pirms ienākšanas neviens somu saturu nav pārbaudījis.

Te gan, protams, tūlīt varētu nostrādāt statistikas arguments, t.i. pornoindustrijā vardarbību noteikti piedzīvo biežāk un arī no radikālu islāma atzaru darbībām cieš biežāk, nekā kinoteātrī notiek traucējošu skatītāju "neitralizēšana", bet tas atkal ir jautājums par to, kādā pasaulē mēs gribam dzīvot, un, vai mēs aizliegsim sarkano krāsu, ja kāds tādas krāsas apģērbā būs izdarījis kaut ko neadekvātu.

I had two longings and one was fighting the other. I wanted to be loved and I wanted to be always alone.

(Jean Rhys)