Mani nomāc domna, ka mana dzīve līdzinās kaut kādam stāstam, un es arī, to veidojot, lielā mērā izmantoju teksta tapšanas stratēģijas - tu kaut ko būvē no kaut kā sapostīta un salauzta, tu kaut ko būvē kaut kā cita vietā.

Un es reizēm domāju, vai tikai tas viss nav uzmanības novēršana, neļaušana sev pamanīt, ka es patiesībā esmu nelaimīga. Un tam nav nekāda sakara ar jēgas trūkumu vai mazvērtības sajūtu: es ļoti labi zinu, ka manai dzīvei ir jēga, ka dažkārt man izdodas izdarīt tiešām sakarīgas un varbūt pat kādam vēl bez manis vajadzīgas lietas.

Tas drīzāk ir saistīts ar to nepārejošo vientulības un pamestības sajūtu. Un tad arī sāk šķist, ka varbūt es visas tās lietas savā dzīvē daru, lai aizmirstu, ka patiesībā no one cares. You could just go and jump from the bridge, and no one will really miss you. Nu, labi, tā nav, es daru lietas savā dzīvē, tāpēc ka man tās ir svarīgas, un es ticu, ka tām ir jēga, bet es tāpat nevaru pārvarēt sajūtu, ka es pati neesmu īpaši svarīga.

Es zinu, ka šī sajūta noteikti nāk no tā, ka man nav drošas un atbalstošas ģimenes, ka es esmu diezgan noslēgta, un tas nozīmē, ka man ir visai šaurs cilvēku, ar kuriem es kontaktējos, loks, ka manā dzīvē ir dažas permanentas problēmas, kas paņem ļoti daudz resursu utt. utt. Es visu saprotu, bet tas nemazina to, cik nelaimīgi es par to visu jūtos.