Kaut arī es pēdējās nedēļās ļoti daudz domāju par nākotnes perspektīvām, kuras nemaz tik daudzsološas nerādās, meklēju to dzīvokli T un vispār esmu aktīvā dialogā ar savas dzīves daudzajām problēmām, ir viena sajūta, kuras šeit gandrīz pilnīgi iztrūkst, un tā ir patstāvīgi fonā mītošā trauksme par to, ka notiks kaut kas slikts, ka man noteikti ir kaut kādas nepatikšanas, par kurām es vēl nezinu, bet drīz es saņemšu zvanu vai e-pastu, un kāds man paziņos, ka ir noticis tas un tas, un es nevarēšu radušos apstākļus atrisināt, un tad es atkal būšu panikā un izmisumā. Es zinu, ka šī sajūta ir diezgan izplatīta, jo nesen par to šeit rakstīja vairāki cibiņi un ko līdzīgu arī vakar pieminēja draudzene telefonsarunā.
Es zinu arī, ka šī sajūta nāk no nedrošības par dažādiem apstākļiem un tā, ka viss ir tāds "mazliet mata galā plīvojošs", arī no tā, ka es vairākkārt ilgstoši esmu bijusi situācijās, kurās virs galvas karājas kaut kas neatrisināts un biedējošs, kas kuru katru mirkli draud uzgāzties un iznīcināt to, ko tu no visa spēka tā mēģini būvēt un nosargāt. Un, acīmredzot, es neesmu no šiem brīžiem līdz galam atkopusies.
Tā ir tiešām briesmīga sajūta, kas ļoti, ļoti traucē. It kā tu darītu lietas kaut kādā vidē, par kuru būtu skaidrs, ka te kuru katru mirkli var izcelties ugunsgrēks vai sākties karadarbība, un tad vajadzēs steidzami evakuēties, bet, kamēr tas nav noticis, tev jādzīvo tā, it kā tādas briesmas nepastāvētu, pavisam mierīgi jāveic visus savus pienākumus, draudzīgi jāsmaida un jāpļāpā ar cilvēkiem tā, it kā viss būtu droši un pūkaini. Bet fonā visu laiku ir tā sajūta, ka tūīt, tūlīt kaut kas atgadīsies, tas noteikti jau ir atgadījies, tikai tu vēl netiec konfrontēts ar šī notikuma sekām tāvā dzīvē.
Es ļoti gribētu, lai kādreiz tā sajūta kaut mazliet ir pārgājusi.

Un šī ir tāda vieta, kurā tu tiec saudzēts, it kā kāds visam tam gaudojošam baiļu vējam būtu aizlicis priekšā plaukstu. Es saprotu, ka šie ir specifiski apstākli, kuri ir veidoti ar nolūku ļaut cilvēkiem patverties no ikdienas, un es negribētu tā dzīvot visu laiku, nu, jo man patīk dzīve, notikumi, pilsēta, plūdums, visādi pavērsieni utt. Bet es gribētu kaut ko no šī miera un drošības sajūtas - no kā arī izriet tāds iekšējais stāvoklis, kurā iespējams rakstīt - un vispār normāli darīt lietas, bez tās absurdās, absolūti nemotivējošās un produktivitāti neveicinošās sajūtas, ka tu tūlīt kaut ko nokavēsi, ka kāds tev kaut ko pārmetīs, ka nekad nevar izdarīt pietiekami daudz un pietiekami ātri utt.

Vēl, protams, arī (bet tā droši vien ir mana privāta problēma. it kā viss iepriekšminētais nebūtu :D) tas, ka es šeit īpaši nejūtu vajadzību iederēties un likumsakarīgi nenonāku kontaktā ar sāpīgo atklāsmi, ka es nespēju iederēties - gan, ja cenšos, gan, ja vienkārši esmu autentiska un nemēģinu, (kas strādā daudz labāk, bet ne pilnīgi un reizēm ir parāk biedējoši); neviena stratēģija īsti nestrādā, es labākajā gadījumā varu ar cilvēkiem uzturēt labas attiecības, bieži es nevaru arī to, jo es neprotu izlikties par kādu citu un mīļā miera labad piemiegt acis uz to, kas man nav pieņemams, un es zinu, ka es tiešām mēdzu arī uzvesties dīvaini, katrā ziņā es gandrīz vienmēr mazliet vai ļoti (atkarībā no apstākļiem) jūtos kā Black Books sarunā:
- what's wrong with me?
- you are a freak, you know that!

Un, pat ja man izdodas uzvesties kaut cik nemanāmi, un arī citi uzvedas ok, es turpinu tā justies, un es tur neko nevaru izdarīt. Un agrāk vai vēlāk es ar pasauli nonāku arī kaut kādā konfliktā, jo mēs nespējam abpusēji pieņemami sadarboties.

Arī šeit es jūtos tā, ka probably I am a freak. Bet tā nav tik liela problēma, man nav sajūtas, ka vajadzētu sevi salauzt ar mērķi labāk iekļauties, un nav arī sajūtas, ka videi vajadzētu pielāgoties man, lai es tajā justos komfortablāk, jo es jūtos pietiekami komfortabli.

Neesmu pārliecināta, cik lielā mērā šis viss vispār meiko sensu, bet tā kaut kā ir.

Man gan apkārt īpaši neviens par britu lēmumu izstāsties nepriecājas, bet tad, kad es nejauši uzduros kaut kam tādam kā prieka rīmes, kas ietver vēstījumu, ka Dievs palīdzējis britiem atgūt valsti, un vēl piebildi, ka Brisele tagad kaut ko mācīsies, un Lavijā varbūt mazināsies birokrātija, tad man tas sāk atgādināt to janvāri pēc eiro ieviešanas, kad es regulāri dzirdēju cilvēkus veikalos izsakāmies par to, cik eiro neglīti un pretīgi salīdizmājumā ar latiem, t.i. ir tik skaidrs, ka cilvēki ir ļoti dusmīgi par daudzām citām savā valstī notiekošām lietām, un jau sen viņi ir dusmīgi, tik dusmīgi, ka varbūt nemaz paši līdz galam nespēj sev noformulēt, par ko un uz ko ir dusmīgi. Un tad šis ļauj sajusties tā, ka mēs pastarpināti esam iespēruši ļaunajai ES, kas neko labu mums nav darījusi, bet tikai apdraud mūsu nacionālās vērtības, aizver cukurfabrikas (kuras gan aizvērām mēs paši, bet tas jau nav svarīgi), mēģina mums uzspiest kaut kādu cilvēktiesību ievērošanu utt.

Es galīgi neuzskatu, ka viss, ko dara ES ir brīnišķīgi, un ka par būšanu tajā vajadzētu nekritiski priecāties, bet sajūsma par šo man liekas ļoti bērnišķīga.