Jāsaka godīgi, ka vēl viens iemesls, kāpēc es šeit jūtos tik labi, ir saistīts ar faktu, ka tad, kad man ir bēdīgi un vientuļi, un nav ar ko parunāties, es zinu, ka tas ir iederīgi un vietā, jo es taču neesmu mājās. Tad, kad es tā jūtos ikdienā, man īsti nav nekādas atmazkas un ir vien jākonfrontē sevi ar realitāti, ka ir bēdīgi, vientuļi un nav ar ko parunāties.

Ierakstīju beidzot tumblerī, ka vairs tur nerakstīšu.

Var jau būt, ka nevajadzētu tā teikt, un šis tikai nozīmē, ka es nevienu lietu nespēju turpināt gana ilgi: neesmu ne kārtīgs rakstnieks, ne students, ne tiesību aktīvists, kur nu vēl blogeris, ha, bet es jūtos kā Kivirekha stāstā, ka pietiek, "tik cik bija vajadzīgs, tik arī uztaisīju".

Es nezinu, vai un kādā formātā es pie blogošanas atgriezīšos. Bet šobrīd ir sajūta, ka noteikti vajag pazui. Un varbūt ir būtiksi just to iekšējo brīdi un punktu, kad pietiek.