Šodienas ciemošanās pie L man pavisam skaidri ļāva sapasst, ka viena no lietām, kā ļoti pietrūkst šajā dzīves posmā, ir sarunāšanās; ar to domājot to, ka var vienkārši dzert tēju un n stundas sarunāties par visu ko, bez sajūtas, ka kaut kas ir paralēli jādara, jāizdomā, jāatrisina, kaut kur jāskrien utml. Tieši tas aspekts, ka paralēli nekas nenotiek, ir ļoti būtisks. Nu, jo man kopā ar cilvēkiem, kuri man patīk, patīk darīt arī dažādas citas lietas, bet ir ļoti vajadzīgas arī šādās "runāšanas pēcpusdienas". Tādu tiešām ļoti pietrūkst.