Var jau būt, ka, tā kā es mikriņā varu braukt par brīvu, cik tik patīk, plus vēl iešķiebt brīvbiļeti otrai personai, es vienkārši nespēju novērtēt, ko cilvēkiem var nozīmēt bezmaksas brauciens, bet tomēr visu to ņemtni ap bučošanos mikriņā es lāgā nesaprotu.

Es būtu gatava par braucienu samaksāt, lai man nebūtu publiski jāskūpstās mikriņā. Nu, jo, lai cik forši nebūtu tie mikriņi, un tie tiešām ir forši (foršāki un man vieglāk menedžējami, nekā jebkurš cits Rīgā pieejamais transports), es neatbalstu to, ka cilvēki tiek mudināti tur uzvesties kā mājās, t.i. bučoties, ēst zivis un sazinko vēl darīt. Manuprāt, sabiedriskais transports ir šaura-publiska vide, un tai būtu jābūt, cik vien iespējams, neitrālai. Pietiek jau ar to, ka cilvēki tur mūžīgi skaļi runā pa telefonu.

Uni es visu laiku saskaros ar problēmu, ka neviens teksts, ko rakstu, nekad nav gatavs.

Mana forma laikam tomēr ir dzejoļi.