Es šodien jūtos ļoti, ļoti bedīga. Un tam nav nekāda racionāla iemesla, varbūt izņemot to, ka es nevarēju aizmigt līdz pusastoņiem no rīta, kā rezultātā pavadīju miegā varbūt stundu, varbūt mazāk.
Bet pēdējā laikā es esmu atklājusi kaut ko brīnišķīgu. Es pieļauju, ka tas varētu izklausīties ļoti pārsteidzoši, jo es esmu cilvēks, kas ļoti daudz reflektē par savām un citu jūtām un to iespējamajiem cēloņiem, un tomēr - es tikai pavisam nesen esmu sapratusi, ka cilvēki drīkst justies tā, kā viņi jūtas, arī bez racionāla iemesla un attaisnojuma. (Protams, nerunājot par to, ka, ja tu trīs nedēļas jūties bēdīgs bez "jebkāda iemesla", tad, visticamāk, kaut kas būtisks ir palaists garām), bet - man visu laiku ir bijusi sajūta, ka, ja es kaut kā jūtos, piemēram, ļoti priecīga vai ļoti skumja, vai dusmīga, man ir jāvar paskaidrot "jūtos tā tāpēc un tāpēc", citiem vārdiem runājot, "man ir tiesības tā justies, un nemaz nemēģiniet man iestāstīt kaut ko citu". Un man tiešām ir šķitis, ka jūtas ir leģitīmas un pieļaujamas tikai tad, ja tās var izskaidrot un tām ir gana labs pamatojums, jo es taču neesmu tas nesaprātīgais murmulis, kas sevi un citus terorizē tāpēc, ka netiek galā ar savām nesaprotamajām emocijām. Un mēs jau arī tiešām daudz lietojam frāzes "man nav nekāda iemesla tā justies", "tev nav tā jājūtas" utt.
Bet jūtas jau nav izskaitļojamas vai vienādojamas ar rīcību, t.i. ja kāds sadusmojas, tas nenozīmmē, ka viņš tūliņ iet lamāt un sist dusmu izraisītāju, vai, ja ir skumjš un apjucis, obligāti neieslīgst ilgtermiņa pesimismā un beigu galā nenolec no tilta. Ja mēs kopumā vairāk vai mazāk esam kontaktā ar sevi un saviem iekšējiem procesiem, atsevišķas nepamatojamas jūtas nav bīstamas.
Es pieļauju, ka man tieši sajūta, ka tāda nepieskatīta un nepaskaidrojami patvaļīga jušanās novedīs pie nelaba gala, ir iemesls tam, ka es reizēm lietas pāranalizēju.
Un, es domāju, nez, kāpēc to, ka es kaut kā drīkstu justies, sevi vai citus par to apriori nevainojot, ir bijis tik grūti atklāt, t.i. jūtos tā, it kā būtu salikusi tūkstošgabaliņu puzli vai atrisinājusi sarežģītu atjautības uzdevumu.
Tas gan nenozīmē, ka es principā grasos atmest savas analizēšanas tradīcijas, bet tagad gan laikam tomēr vienkārši paklausīšos mūziku vai palasīšu, apēdīšu šokolādi, un ceru ka kaut kad tuvākajā laikā atkal jutīšos citādāk.
Bet pēdējā laikā es esmu atklājusi kaut ko brīnišķīgu. Es pieļauju, ka tas varētu izklausīties ļoti pārsteidzoši, jo es esmu cilvēks, kas ļoti daudz reflektē par savām un citu jūtām un to iespējamajiem cēloņiem, un tomēr - es tikai pavisam nesen esmu sapratusi, ka cilvēki drīkst justies tā, kā viņi jūtas, arī bez racionāla iemesla un attaisnojuma. (Protams, nerunājot par to, ka, ja tu trīs nedēļas jūties bēdīgs bez "jebkāda iemesla", tad, visticamāk, kaut kas būtisks ir palaists garām), bet - man visu laiku ir bijusi sajūta, ka, ja es kaut kā jūtos, piemēram, ļoti priecīga vai ļoti skumja, vai dusmīga, man ir jāvar paskaidrot "jūtos tā tāpēc un tāpēc", citiem vārdiem runājot, "man ir tiesības tā justies, un nemaz nemēģiniet man iestāstīt kaut ko citu". Un man tiešām ir šķitis, ka jūtas ir leģitīmas un pieļaujamas tikai tad, ja tās var izskaidrot un tām ir gana labs pamatojums, jo es taču neesmu tas nesaprātīgais murmulis, kas sevi un citus terorizē tāpēc, ka netiek galā ar savām nesaprotamajām emocijām. Un mēs jau arī tiešām daudz lietojam frāzes "man nav nekāda iemesla tā justies", "tev nav tā jājūtas" utt.
Bet jūtas jau nav izskaitļojamas vai vienādojamas ar rīcību, t.i. ja kāds sadusmojas, tas nenozīmmē, ka viņš tūliņ iet lamāt un sist dusmu izraisītāju, vai, ja ir skumjš un apjucis, obligāti neieslīgst ilgtermiņa pesimismā un beigu galā nenolec no tilta. Ja mēs kopumā vairāk vai mazāk esam kontaktā ar sevi un saviem iekšējiem procesiem, atsevišķas nepamatojamas jūtas nav bīstamas.
Es pieļauju, ka man tieši sajūta, ka tāda nepieskatīta un nepaskaidrojami patvaļīga jušanās novedīs pie nelaba gala, ir iemesls tam, ka es reizēm lietas pāranalizēju.
Un, es domāju, nez, kāpēc to, ka es kaut kā drīkstu justies, sevi vai citus par to apriori nevainojot, ir bijis tik grūti atklāt, t.i. jūtos tā, it kā būtu salikusi tūkstošgabaliņu puzli vai atrisinājusi sarežģītu atjautības uzdevumu.
Tas gan nenozīmē, ka es principā grasos atmest savas analizēšanas tradīcijas, bet tagad gan laikam tomēr vienkārši paklausīšos mūziku vai palasīšu, apēdīšu šokolādi, un ceru ka kaut kad tuvākajā laikā atkal jutīšos citādāk.
Leave a comment