Es par šo starppilsētu autobusos esmu domājusi ļoti bieži, bet šodien tas bija jo īpaši izteikti: cilvēki runā pa telefonu (viņu arī bija ļoti daudz), kaut ko plāno, kārto, viņus kāds gaida, pat tādam pilnīgi svešam cilvēkam kā man ir pilnīgi skaidrs, ka šiem cilvēkiem ir "dzīve", viņiem kaut kur ir jāpaspēj, kaut kas vēl jānopērk, kaut kur jābūt. Un es vēroju un klausos sarunas, un man ir pat interesanti, liekas, ka par kaut ko no visa tā es kādreiz varētu gribēt uzrakstīt, bet es kaut kā skaidri jūtu, ka es esmu kaut kur šīs "dzīves" perifērijā, kādā nomaļā stūrī pie loga, un man ir gaisma, un sniegs, un koki, un raksts par feminismu, ko mēģinu lasīt par spīti saulei, kas spīd ekrānā, un savas domas. Bet tā "dzīve", kas notiek ar citiem cilvēkiem, ir drīzāk kā filma, kurā tu nekad nepiedalies.
Bet tā nav sajūta, ka visam būtu bjis jābūt kaut kā citādi, ka šī vienkārši nav mana vieta, kā es esmu jutusies agrāk, tā drīzāk ir sajūta, ka būt un justies mazliet nevietā ir mans default iestatījums, un tur varbūt neko daudz nevar darīt.