Jāatzīst, ka ar visu manu "man tie ziemassvētki ir pilnīgi pofig un neinteresē" sajūtu, šīs dienas ir bijušas ļoti jaukas - esmu satikusies ar jaukiem cilvēkiem, čilojusi pa māju, atpūtusies, gulējusi, cik ilgi gribas, bez jebkādiem sirdsaapziņas pārmetumiem un ēdusi daudz visādu gardumu. Laikam pirmo gadu vispār bez jebkādas ņaudulīgas "visi ir mani pametuši, mana ģimene negrib mani redzēt" apvainošanās sajūtas un tāpat bez kaut kādas "kaut kas te nav tā, kā tam būtu jābūt" sajūtas.

Vakar kaut kādā brīdī pie jaukas mūzikas gatavoju vakariņas un nodomāju, ka šī ir tieši tā sajūta; tev ir reizē priecīgi un skumji, un laiks vienkārši padomāt par lietām, tajā pašā laikā tu rosies un kaut ko dari. Man lielākoties zs nav telpas nonākt līdz kam šādam, līdz mieram, jo ir vai nu "wtf, kas notiek man apkārt, kāpēc cilvēki tā uzvedas" vai arī "wtf, kas notiek manā dzīvē" sajūtas. Pagājušie zs gan arī nebija briesmīgi, bet tiem bija diezgan skumjšs fons kāda konkrēta notikuma dēļ. Un šī brīža sajūta diezgan rezonē ar to, kā es jūtos savā dzīvē, t.i. ir lietas, kas manu dzīvi varētu padarīt laimīgāku un piepildītāku, bet es, ja tā var izteikties, jūtos esam uz pareizā ceļa.
Un par to "mazliet sāpīgi un mazliet vientuļi", ko kaut kadā mērā es pati esmu izvēlējusies, tā vienkārši ir monētas "otra puse" tam, ka man ir ļoti daudz brīvības.

Nevar jau visu tā uzreiz gribēt: kļūt par pieaugušu, laimīgu cilvēku (whatever that really means), tikt galā ar visām lietām un zināt, kas ir ziemassvētki un ko tajos vajag darīt. Bet es domāju, ka es pamazām progresēju.