Tikumības debates sakarā es redzu problēmu arī "tikumības pretinieku" pozīcijā, proti, tā ir diezgan agresīva "jūs, stulbeņi, neko nezināt par modernismu un postmodernismu, haha, stulbeņi" bez plašākiem paskaidrojumiem, komentāriem, piemēriem un vispār diskusijas par to, kādas tad īsti ir mākslas un morāles attiecības, jo es absolūti nepiekrītu viedoklim, ka starp tām nekādu attiecību nav, mākslai vienkārši nav nekāda pienākuma kādu mācīt vai iemiesot kaut kādas "pareizās vērtības". Es domāju, ka ar šo drusciņ vīzdegunīgo pozīciju mēs varam zaudēt tos cilvēkus, kuri vispār par mākslu, postmodernismu vai kaut kādiem dzejoļiem un filmām nedz interesēja, nedz viņus tie uztrauc, bet kuri dzīvot totalitārā režīmā gluži negribētu, un viņi varbūt pat būtu pārliecināmi, ka šis viss tieši uz to ved, ja viņiem paskaidrotu, un tieši tādi cilvēki mierīgi var uzķerties Jūlijas runām, jo viņa taču atstāj jauka un vienkārša cilvēka iespaidu, un viņai taču pašai ir četri bērni, un, ak, ak. (es zinu, ka šis arī izklausās augstprātīgi, bet 1) es nemaz nemēģinu izlikties par labāku cilvēku, nekā es esmu, 2) ir pietiekami daudz cilvēku, kuri tiešām īsti ne par ko neinteresējas.

Tomēr es ļoti labi saprotu, kāpēc var nebūt ne spēka, ne vēlēšanās izvērst plašākas diskusijas mākslas un morāles attiecību kontekstā: ir taču skaidrs, ka visi tie cilvēki, kas šo ierosina, nospļaujas uz mākslu un morāli, viņi zina, ko viņi grib, un viņi to pagaidām visai veiksmīgi panāk bez sakarīgiem argumentiem, bet, gan lietojot saukļus un demogoģiju, un ar viņiem diskutēt, cerot, ka tu uzvarēsi, jo tev ir spēcīgāki argumenti, nav vērts. Izlasot tādu Rībenas rakstu, vienkārši pārņem niknums un bezjēgas sajūta.

Un vēl jau jautājums par robežu, kur situācija kļūst pietiekami nopietna, lai diskutēšnai vairs īsti nebūtu vietas. Jo nu, nez, ja Krievija mēģinātu okupēt Latviju, diez vai mēs Putinam prasītu, kā viņš šo rīcību var paamtot no morāles viedokļa, un tāpat neizvērstu balsojumu tv ar "atbalstāt"/"neatbalstāt" atbilžu variantiem.

Jautājums tikai, ko te īsti varētu/vajadzētu darīt.

Un vēl es laikam pēc būtības nepiekrītu diviem apgalvojumiem:
1) visa tā literatūra, kas ir skolu programmās, ir laba literatūra
2) skolā drīkst mācīt tikai tādu literatūru, ko kaut kādas autoritātes ir atzinušas par "labu"

To, kas ir laba literatūra, tomēr gana lielā mērā nosaka arī konteksts. Latviešu klasiķiem ir lieliski darbi, tādi, kas tiešām ir uzskatāmi par labu literatūru arī, neņemot vērā 700 gadu verdzību un citus latviešu kultūrai specifiskus faktorus, bet tāpat, būsim godīgi, ir pietiekami daudz tekstu, kas tajā programmā ir, ne jau tāpēc, ka tā būtu lieliska literatūra, bet gan tāpēc, ka mēs skolu programmā apskatām latviešu literatūras vēsturi un ar to saistītos procesus. Varētu teikt, ka šis tas tai programmā atrodas tāpēc, ka konkrētie darbi ceļ mūsu nacionālo pašapziņu un palīdz saprast latviešu kultūras sarežģīto tapšanas procesu. Un tas ir pilnīgi ok. Tikai jautājums, kāpēc mēs to lit. vēsturi/procesu neskatām kā dzīvu un plūstošu parādību, kāpēc tas tagad (daudzu skolotāju acīs) it kā ir pārtrūcis un beidzies. Ja jau latviešu literatūra, tad latviešu literatūra - ar visu Krivades (vai kāda cita autora) dzejoli - arī tos var skatīt plašākā sociālpolitiskā kontekstā, ja ir tāda vēlēšanās.

Jā, un es neuzskatu, ka skolā nevarētu apskatīt arī tādu literatūru, par kuru "mēs visi" vēl neesam vienojušies - tā ir "laba" vai nav, līdzīgi kā var vest bērnus uz eksperimentālu teātri vai mākslas performancēm, par kurām daļa sabiedrības spļaudās, apgalvojot, ka tā nav nekāda māksla. Galu galā, ja skolā literatūra jau no sākta gala tiek mācīta nopietni un sakarīgi, tad, manuprāt, vidusskolā cilvēkam jau pašam vajadzētu būt kādai nojēgai par to, ko viņš pats uzksata par labu mākslu un ko nē (arī bez autoritātes, kas pasaka priekšā), ja tādas nav, tad jautājums, kas tai skolā vispār notiek.