Man šķiet, ka man pavisam nepāriet klepus, jo es pārāk daudz runāju un pārāk daudz smejos.
Bet varbūt labi vien ir, jo, kā es tikko izlasīju brīnišķīgā Artura Alliksāra dzejolī:
"Pēc miljons gadiem mēs iemācīsimies ierasties ar drošu un
izsmalcinātu iznesību.
Taču smieties jāprot jau šodien,
jāprot smieties tā, kā smietos tie,
ko nešausmina ne tumsas ērmība, ne nāves viltība."
Bet varbūt labi vien ir, jo, kā es tikko izlasīju brīnišķīgā Artura Alliksāra dzejolī:
"Pēc miljons gadiem mēs iemācīsimies ierasties ar drošu un
izsmalcinātu iznesību.
Taču smieties jāprot jau šodien,
jāprot smieties tā, kā smietos tie,
ko nešausmina ne tumsas ērmība, ne nāves viltība."
Leave a comment