Viena no šīrīta lekcijām atgādināja Mihaela Endes pelēkos vīriņus un laika zagšanu.

Bet vispār šodien ir vēsturiska diena, jo es beidzot nopirku sev lietussargu. Vēl es izdomāju, ka vajadzētu atvērt lietus un sniega muzeju.

Bet, jā, izņemot tās dažas neforšās lietas, jāsaka, ka pagaidām šķiet, ka šis semestris ir visai brīnišķīgs, t.i. man ir visādi lieliski kursi, un, šķiet, ka dažas lietas tomēr ir mainījušās uz labu.

Ar to lietussargu ir tikai tāda neliela problēma: es to atvēru, jo gribēju redzēt, kā īsti tas atvērtā veidā izskatās, un tagad es vairs to nevaru aizvērt. Piebildīsim, ka man jau tāpat pagāja ilgs laiks, lai saprastu, kā to nofiksēt. :D

Es jau zināju, ka man nav ko pīties ar lietussargiem. Man pašai nekad nav piederējis neviens lietussargs (vismaz, cik es atceros), vienu es kaut kad sen biju aizņēmusies no draudzenes, bet reiz es to laikam aizmirsu baznīcā. No tās pašas draudzenes es pēcāk aizņēmos vēl vienu lietussargu, bet par to vispār neatceros, kur tas palika, bet arī pazuda.