Reizēm iedomājos par to, kā mani ir piepildījušas lietas, ko es no dzīves gribu un sagaidu, kā tās ir pārvērtušas agrāko rijīgo vientulības sajūtu. Tagad tā ir pavisam citāda: viegla viļņošanās, kas reizēm uznāk, sajūta, ka manī un saistībā ar mani ir visādas lietas, kuras nav kam dot/nokomunicēt, vai kuras vispār nav nokomunicējamas, pat ja es gribētu, tā ir tikai tāda viļņošanās, kas reizēm uznāk.

Arī agrāk es gribēju lietas. Sasniegt kaut kādus mērķus, draudzēties ar cilvēkiem, pārvarēt bailes, iemācīties jaunas prasmes. Es tikai nesapratu, ka tādā stāvoklī, kādā es biju, gribēt visas šīs lietas bija apmēram tāpat kā gribēt nokļūt uz Marsa, turklāt, nezinot, ka tas ir kā gribēt nokļūt uz Marsa.