Grāmatas nereti pabeidzu lasīt tā ap četriem no rīta.

Sapnī man piederēja ērģeles (man tās kāds bija uzdāvinājis vai atstājis mantojumā, to vairs neatceros), tad nu es izdomāju, ka man vajadzētu mācīties tās spēlēt, bet izrādījās, ka kaut kāda koka detaļa (es nezinu, kā to sauc, un vai tā vispār tiešām bija autentiska ērģeļu detaļa, jo par ērģelēm neko daudz nezinu) izrādījās salūzusi, un tad nu es staigāju apkārt pa visādām iestādēm un remontdarbnīcām un mēģināju apvaicāties, vai to būtu iespējams salabot. Nez, kāpēc kādā brīdī biju iegājusi iestādē, kas varēja būt vai nu grāmatnīca vai bibliotēka, un, parādījusi darbinieciei detaļu, apvaicājos, vai to nevarētu te salabot, viņa apskatīja un teica, ka pati nevarēs, bet pagrabā viņiem esot automehāniķa darbnīca, un viņa domā, ka tur noteikti varēšot salabot, tad nu es aizgāju uz tumšu un visai bīstama paskata ūķi, kur ap galdu sēdēja aizdomīga paskata kompānija, kaut ko ēda un no stikla pudelēm dzēra caurspīdīgu šķidrumu. Man, protams, radās zināmas šaubas, vai šī ir piemērotākā vieta, kur labot ērģeles, bet es tomēr nolēmu apjautāties, ja jau esmu atnākusi, vīrietis, kurš laikam bija darbnīcas saimnieks, tūlīt teica, ka, protams, varēs salabot, un tur pat pie galda, pa laikam iedzerot no pudeles un ar nazi un dakšīņu turpinot pusdienot, paralēli sāka labošanas darbus, viskautko skrūvējot un ķimerējoties ar dažādiem instrumentiem. Pārējā kompānija tikmēr sāka mani iztaujāt par manu dzīvi un izteikt dažādus ar manām atbildēm saistītus komentārus, kādā brīdī mehāniķis pacēla acis no salūzušās ērģeļu detaļas un teica "bet tas, ka tu spēlē ērģeles, gan ir ļoti pareizi", šis komentārs man lika nokaunēties, jo patiesībā jau es ērģeles nespēlēju gan, es pat nebiju ķērusies pie macīšanās, bet man, nez kāpēc likās svarīgi norādīt, ka ar kādu no mākslas veidiem es nodarbojos gan, tāpēc iečiepstējos "bet es arī rakstu", uz ko saņēmu nicīgu atbildi "protams, kas ta tev liedz rakstīt!", no kuras bija skaidri noprotams, ka rakstīšana jau nu gan ērģeļu spēlēšanai nestāv ne tuvu.

Pieredze tipiski manā stilā:

tātad, šodien nolēmu izmēģināt Walky Talky (navigēšanas aplikācija, kas paredzēta tieši visually impaired cilvēkiem). Par spīti tam, ka man ļoti ilgi bija sajūta, ka es varbūt eju nepareizi (jo es to ceļu īsti nezināju), no mājām līdz Akmens tiltam aizgāju bez nevienas nomaldīšanās - un tas ir vairāk kā stundas gājiens, savukārt, kad mēģināju no 11. novembra krastmalas aiznavigēt sevi uz Origo, es apmaldījo un gāju tur kādas 40 minūtes (es gan arī tiešām nezinu to ceļu - tb - es nezinu nevienu ceļu, kuru vismaz vienreiz neesmu gājus viena pati, un arī tad bieži neatceros). Visticamāk, es vienkārši nesapratu norādes, bet es gāju pa krastmalu turp un atpakļ, jo tur, kur vajadzēja nogriezties, lai šķērsotu ielu, tas toč nebija iespējams. Beigās tomēr, kā šķiet, ar palielu līkumu, kaut kā tur aizkļuvu.
Tā vienmēr - kad es, tuvojoties tiltam, ieraudzīju bibliotēku un sapratu, ka eju pareizi, es aiz sajūsmas teju palēcos, savukārt, muļļājoties uz Origo, vienbrīd pat gandrīz apraudājos - tieši aiz tās bezcerības sajūtas, ka tas taču tepat kaut kur ir, tikai es, diemžēl, nevaru izdomāt, kurā virzienā tieši man tagad vajadzētu iet.
Bet principā šis strādā, kas ir lieliski, jo paver dzīvē jaunus apvāršņus, proti, es varētu daudz biežāk kaut kur (kaut vai, pastaigājoties uz nepazīstamām vietām,) iet viena pati.
Tas, kas man sagādā lielas grūtības, ir noorientēties virzienos - nu, kad es izdzirdu "head north-west, man ir ļoti grūti saprast, kur tas ir.
Vēl es īsti nesapratu, vai šīs aplikācijas darbībai ir nepieciešams mobilais internets, un, cik ļoti tā esamība/neesamība maina norāžu precizitāti - kad pie mājas sākumā ierakstīju galamērķi ar izslēgtu internetu, aplikācija pateica, ka to nevar atrast, tad es ieslēdzu internetu, un viss bija ok, bet kaut kad uz Vienības gatves sāku domāt, ka ceļš tomēr ir diezgan tāls, un šis varētu izvērsties dārgi, tāpēc internetu atkal izslēdzu, bet norādes turpinājās, kaut arī man ik pēc pieciem soļiem netika paziņota precīza adrese, kādā es atrodos, kas pat bija patīkami, jo man jau nav visu laiku jāzina, pie kādas tieši mājas es atrodos, un es gribu domāt savas domas klusumā, bet, kad uz tilta mēģināju iestatīt jaunu galamērķi, tad atkal bez interneta tas nebija iespējams.