Bet interesanti, kā te visādi politiķi un reliģiskie līderi met kažociņu uz otru pusi, jo vēl pirms laika, kad apsprieda nelaimīgo tikumības jautājumu, Latvija, kaut arī, cik man zināms, joprojām ir sekulāra valsts, tomēr izrādījās ļoti balstāmies kristīgajā tradīcijā un kristietības vērtībās, un, ak, ak, kādi mēs visi esam neapzinājušies kristieši.
Un tad tik sākas jandāļiņs ar bēgļiem - viņi taču nāk no tik atšķirīgas kultīuras, mēs viņus nespēsim saprast, mēs viņus nespēsim integrēt, viņi atņems visu pensijām un māmiņu pabalstiem paredzēto naudu, līdz pat tādiem drūmiem pareģojumiem kā - viņi mūs noslepkavos un iznīcinās mūsu kultūru. Visa kronis bija Vanaga paziņojums, ka, ja tie būtu kristiešu bēgļi, tad mēs viņus uzņemtu bez vārda runas.
Man kaut kā ir palicis prātā, ka kristietība māca mīlestību un želsirdību, un tā nesaka, "ja cilvēkam, kas klauvē pie tavām durvīm, ir tumša ādas krāsa un viņš runā svešā valodā, tad raidi viņu prom". Man likās, ka kristietība saka, ka, ja tev ir viens maizes gabals, bet kāds ir izsalcis, tad tev tas jādala uz pusēm, bet var jau būt, ka es esmu kaut ko sapratusi nepareizi.
Sliecos piekrist Jura Cālīša paustajam viedoklim, ka visvairāk pārsteidz tieši baznīcas reakcija, jo tai būtu jārāda piemērs, un, ja baznīca mums māca naidu un bailes, nevis mīlestību pret savu tuvāko, tad kam mums tā vispār ir vajadzīga?
Kas attiecas uz vairākkārt sastapto argumentu par bēgļu potenciālo bīstamību, un dažādu negatīvu ārzemju pieredžu aktualizēšanu, protams, neviens nevar garantēt, ka visi šie cilvēki būs nevainīgi jēriņi. Tāpat kā visi Latvijas iedzīvotāji nav nevainīgi jēriņi, un cilvēkiem ar kriminālu pagātni mēs ejam garām uz ielas. Vai tāpēc nevienam nekad nepalīdzēt? Es gan varbūt tā domāju, jo principā uz ielas nejūtos īpaši droši arī šobrīd, t.i. man laikam par bīstamību un nāves draudiem ir tāda sajūta kā Jo Walton grāmatā aprakstītā pārliecība: "The thing with dying, well, with death really, is that there's a difference between being someone who knows they can really die at any time and someone who doesn't. I know, and Wim doesn't. That's all there is to it. I wouldn't wish on anyone that awful instant when I realized that the headlights coming towards us were real. But without that understanding people think there are dangerous things that can kill you, and everything else is safe. That's just not the way it works." T.i. ikvienam cilvēkam katru dienu ir iespēja tikt noslepkavotam piemājas veikalā, pat ja tur neviens nav ticis noslepkavots pēdējos desmit gadus vai vispār nekad - tas, visticamāk, nenotiks, bet tāda iespēja pastāv, un teorētiski to vajadzētu ņemt vērā, katru reizi dodoties uz to veikalu, tieši tāpat kā pēkšņi var uznākt gadiem nebijusi astmas lēkme vai no karstuma un sliktām domām var apstāties sirds.
Pie mana Satori raksta kāds komentē, ka tikumības jautājumā politiķi pat nemēģināja sniegt sakarīgu argumentāciju, kas, liekot domāt, ka viņi pilda no augšas dotus norādījumus un ir vienalga, ko sabiedrība domā, par tām norādēm nezinu, bet to, ka valdošā vara pēdējā laikā pat nepūlas sagatavot savu tupo priekšlikumu aizstāvēšanai melīgus, bet vismaz "pārdomātus un kaut cik ticamus" arguementus, es gan esmu pamanījusi - jēga tam, kas tiek pateikts, nav obligāta prasība, plus, ja tas uz piecām minūtēm ir izdevīgi, visi ir gatavi konvertēties par kristiešiem.
Un tad tik sākas jandāļiņs ar bēgļiem - viņi taču nāk no tik atšķirīgas kultīuras, mēs viņus nespēsim saprast, mēs viņus nespēsim integrēt, viņi atņems visu pensijām un māmiņu pabalstiem paredzēto naudu, līdz pat tādiem drūmiem pareģojumiem kā - viņi mūs noslepkavos un iznīcinās mūsu kultūru. Visa kronis bija Vanaga paziņojums, ka, ja tie būtu kristiešu bēgļi, tad mēs viņus uzņemtu bez vārda runas.
Man kaut kā ir palicis prātā, ka kristietība māca mīlestību un želsirdību, un tā nesaka, "ja cilvēkam, kas klauvē pie tavām durvīm, ir tumša ādas krāsa un viņš runā svešā valodā, tad raidi viņu prom". Man likās, ka kristietība saka, ka, ja tev ir viens maizes gabals, bet kāds ir izsalcis, tad tev tas jādala uz pusēm, bet var jau būt, ka es esmu kaut ko sapratusi nepareizi.
Sliecos piekrist Jura Cālīša paustajam viedoklim, ka visvairāk pārsteidz tieši baznīcas reakcija, jo tai būtu jārāda piemērs, un, ja baznīca mums māca naidu un bailes, nevis mīlestību pret savu tuvāko, tad kam mums tā vispār ir vajadzīga?
Kas attiecas uz vairākkārt sastapto argumentu par bēgļu potenciālo bīstamību, un dažādu negatīvu ārzemju pieredžu aktualizēšanu, protams, neviens nevar garantēt, ka visi šie cilvēki būs nevainīgi jēriņi. Tāpat kā visi Latvijas iedzīvotāji nav nevainīgi jēriņi, un cilvēkiem ar kriminālu pagātni mēs ejam garām uz ielas. Vai tāpēc nevienam nekad nepalīdzēt? Es gan varbūt tā domāju, jo principā uz ielas nejūtos īpaši droši arī šobrīd, t.i. man laikam par bīstamību un nāves draudiem ir tāda sajūta kā Jo Walton grāmatā aprakstītā pārliecība: "The thing with dying, well, with death really, is that there's a difference between being someone who knows they can really die at any time and someone who doesn't. I know, and Wim doesn't. That's all there is to it. I wouldn't wish on anyone that awful instant when I realized that the headlights coming towards us were real. But without that understanding people think there are dangerous things that can kill you, and everything else is safe. That's just not the way it works." T.i. ikvienam cilvēkam katru dienu ir iespēja tikt noslepkavotam piemājas veikalā, pat ja tur neviens nav ticis noslepkavots pēdējos desmit gadus vai vispār nekad - tas, visticamāk, nenotiks, bet tāda iespēja pastāv, un teorētiski to vajadzētu ņemt vērā, katru reizi dodoties uz to veikalu, tieši tāpat kā pēkšņi var uznākt gadiem nebijusi astmas lēkme vai no karstuma un sliktām domām var apstāties sirds.
Pie mana Satori raksta kāds komentē, ka tikumības jautājumā politiķi pat nemēģināja sniegt sakarīgu argumentāciju, kas, liekot domāt, ka viņi pilda no augšas dotus norādījumus un ir vienalga, ko sabiedrība domā, par tām norādēm nezinu, bet to, ka valdošā vara pēdējā laikā pat nepūlas sagatavot savu tupo priekšlikumu aizstāvēšanai melīgus, bet vismaz "pārdomātus un kaut cik ticamus" arguementus, es gan esmu pamanījusi - jēga tam, kas tiek pateikts, nav obligāta prasība, plus, ja tas uz piecām minūtēm ir izdevīgi, visi ir gatavi konvertēties par kristiešiem.
11 comments | Leave a comment