Biju apmēram divas h garā pastaigā un atgriezos līdz ar lietu. Mērķi gan nesasniedzu un līdz Daugavai neaizgāju, jo, acīmredzot, neko daudz no aizvakardienas maršruta neatceros, bet tāpat bija ļoti jauki. Pastaigāšanās ir viena no foršākajām lietām, kādas pasaulē eksistē.

Es gribu tādu karti/aplikāciju, kas man skaidri pasaka, kur un kad man ir jānogriežas - jo es nevaru īsā laikā iegaumēt vairāk par kādiem trim pagriezieniem pati, un īpaši daudz nogriezties no pēdējās vietas, kurā es vēl zinu, kur es esmu, es nevaru, jo tad es, visticamāk, neatcerēšos, kā atnākt atpakaļ.

Kas attiecas uz jautājumu sev: "vai es pa šo ceļu nesen negāju?" - ļoti bieži atbilde ir - "varbūt gāju, varbūt negāju, kas to lai zina".

Par tiem pagriezieniem man reāli reizēm liekas, ka esmu atutistiska, jo viena lieta, ka es slikti atceros, kā vide izskatās, bet man nav arī nekādas virziena izjūtas. Bet enīvej, pasaules skaistumu jau tas nemazina.