Cat's Eye pieder pie tāda veida literatūras, kas pavisam precīzi atspoguļo to, kā es uztveru pasauli. Lasot pat reizēm liekas, ka nav nekādas nozīmes, par ko tur ir: veids, kā teksts ir uzrakstīts parāda, ka parastas lietas nekad nav tikai parastas lietas - tas ir, kā redzēt zilganus asinsvadus tuvu ādai. Pilnīgi visam. Viss ir ļoti tuvu ādai. Un vienlaikus nekas var nenotikt. Nekam daudz arī nav jānotiek, jo dažas lietas un cilvēki turpina dzīvot tavā galvā visu tavu dzīvi, vai vismaz ļoti ilgi, veidodami sazarotus labirintus. Tā ir grāmata par to, ka katrs solis ir ļoti bīstams, jo ārpasaule nekad neatrodas pareizajā attālumā, tā nekad nav tādā atstatumā no tevis, lai to saprastu un lai būtu droši. Pēdējā laikā man daudz šāda veida tekstu lasīt negribas, bet laiku pa laikam ir labi atcerēties, ka tādi eksistē, ka kāds zina. Nav pat tā, ka es varētu saprast - man šī grāmata patīk vai nepatīk - tā vienkārši, kā reiz sacīts kādas filmas recenzijā, ir lēna un sāpīga kā pati dzīve.

Par īstu sievieti saukties varu necerēt - šodien nodefinēju, kas manā izpratnē ir dīkdienis, un tas, proti, ir tāds cilvēks, kas var atļauties kārtot māju un likt sejas maskas. T.i. to dara tikai tad, ja ir ļoti daudz brīva laika.