Varbūt tas tā bija arī agrāk, es tikai nebiju ievērojusi, bet varbūt biju ievērojusi, bet nebiju sev tik skaidri noformulējusi, jo laikam savu komunikāciju ar citiem cilvēkiem vispār mazāk analizēju. Pēdējā laikā kā izteikti apgrūtinošu sarunāšanās faktoru pamanu ignorējošu attieksmi pret atsevišķiem faktiem, tas ir, tu pasaki kaut ko, kas nav nedz tavs viedoklis, nedz nostāja vai pārliecība, bet fakts, ko var pārbaudīt, ja cilvēks neuzticas tam, ko es saku, un reakcija ir apmēram "nu labi, labi, diez vai tā varētu būt, labāk mainām tēmu" vai arī sākas kaut kādas spekulācijas par situācijām iedomātās realiātēs vai citādos dzīves modeļos, un es palieku ar tādu vieglu wtf sajūtu, t.i. es taču tikko kaut ko pateicu, bet to jau ir aprijusi bezgalība. Nevaru iedomāties tam latviešu valodā atbilstošu vārdu, bet tas ir tā, it kā cilvēki vienkārši atteiktos nonākt kontaktā ar konkrētu informāciju un uz to jebkā reaģēt. Nereti tās lietas, ko cilvēki atsakās akceptēt kā faktus, uz kuriem būtu jāreaģē, sakrīt, un nav arī grūti izdomāt, kāpēc cilvēki negrib par šīm lietām domāt un runāt, tomēr veiklība un, šķiet, gandrīz pat neapzinātība, ar kādu notiek konkrētas informācijas rezistences process, man tomēr liekas nedaudz biedējoša. It kā tā "izslēgšana" darbotos kā kaut kāda programma. Lai gan var jau būt, ka, ja jau es to novēroju dažādiem cilvēkiem, tad tā ir normāla, vispārcilvēciska reakcija, un par to nebūtu īpaši jāuztraucas kā par kādu epidēmiju, kas nemanāmi pārņem civilizāciju vai ko tamlīdzīgu.

Es gan jūtu, ka, jo vairāk to pamanu, jo mazāk cilvēku, ar kuriem man patiešām gribas sarunāties, nevis tāpēc, ka man principā vajadzētu, lai tiek reaģēts uz visu, ko man liekas svarīgi pavēstīt, bet, jo mani nogurdina sajūta par kaut kādu zigzagu un spēlīšu spēlēšanu, t.i. man reizēm gribas vienkārši pārrunāt to, kas notika/notiek arī tad, ja tas nav ļoti iepriecinoši, patīkami vai ērti. Man ir pilnīgi ok, ka mani sarunubiedri par lietām domā un jūtas citādāk, nekā es, bet man ir diezgan svarīgi, lai mēs spējam vienoties, ka mēs dzīvojam vienā un tajā pašā realitātē, jo reizēm man leikas, ka cilvēki uz to, ko es pasaku reaģē ar komentāru par zemūdens pasaulē vai uz Marsa valdošajiem principiem.

Veikalā pie plaukta, grasoties likt grozā visu, ko no tā biju paņēmusi, teicu sev balsī: "Man taču nevajag tik daudz tēju!"

Man sevi neizdevās pārliecināt.