pelnufeja
10 July 2015 @ 12:39 pm
 
Es te tā padomāju par pāridarījumu, vainu un atbildību, un beidzot izfigurēju, kurš punkts tieši priekš manis ir problemātisks tajā, ka "upurim" arī ir jāuzņemas daļa atbildības. Parasti, kad pasaku cilvēkiem, ka domāju, ka arī tas, kuram nodarīts pāri, kaut kādā mērā ir atbildīgs par to, ka viņam nodarīts pāri, reakcijas mēdz būt visai uzbrūkošas, proti, ka tā atkal esot upura vainošanas un pāridarītāja attaisnošanas paradigma utml. (ir atsevišķšas jūtīgas tēmas, piem, patriotisms, upura līdzatbildība un vēl dažas, par kurām izsakoties, briesmīgi jāuzmanās, jo viss var beigties ar to, ka tev iebelzīs ar ķieģeli pa seju, pat nenoklausījušies līdz galam, ko tu mēģini pateikt), tātad es sliecos piekrist klaji ezotēriskai teorijai, ka cilvēks ir atbildīgs par savām rīcībām un izvēlēm, un visi sūdi, kuros cilvēks nonāk viņam mēģina kaut ko iemācīt, un nav slikti mēģināt atpazīt kaut kādus situāciju modeļus, lai varbūt izvairītos no vieniem un tiem pašiem sūdiem, kas visu laiku atkārtojas, tajā pašā laikā fakts, ka konkrēti sūdi, ko šim kādam radījis cits cilvēks, var kalpot par ļoti labu mācību, nekādā ziņā neattaisno cilvēka "slikto" rīcību, t.i. katrs ir atbildīgs pats par savām izvēlēm un rīcībām. Vienkārši pašam ilgtermiņā parasti ir labāk, ja mēģina saprast, kāpēc "šis notika", nevis desmit gadus vaimanā, supertriviāls piemērs varētu būt: ja kāds nakts vidū viens pats kājām iet cauri rajonam, par kuru visi zina, ka tur naktīs nav pārāk droši, un tad viņam uzbrūk un nozog maku, konkrētā cilvēka informētība par rajona bīstmaību nepadara viņu vainīgu vai atbildīgu par to, ka viņam nozagta nauda, un nekādā ziņā nedara uzbrukšanu citiem un zagšanu par morāli pareizām rīcībām, tomēr, ja šis cilvēks katru nedēļas nogali viens pats turpinās iet cauri bīstamajm rajonam ar "zagt ir neētiski" attieksmi un nereti tiks apzagts, tā tomēr netiks uzskatīta par pašu racionālāko un saprātīgāko rīcību, pat nav svarīgi, par kādu tā tiks uzskatīta, bet civlēks visu laiku turpinās zaudēt naudu.

Tiktāl man viss it kā bija skaidrs, bet šodien es beidzot sapratu, kas man tajā savu rīcību analizēšanā pāridarījuma kontekstā tomēr vienmēr licies ļoti problemātisks - cilvēks tikai pats var saprast, kas ir mācība un ka tāda vispār ir, ja ir, un parasti viņš to saprot tikai pēc kāda laika. Mana pieredze liecina, ka tad, kad tu esi notiekošā epicentrā ar sajūtu, ka kāds tev ir briesmīgi nodarījis pāri, un tev tik ļoti sāp, tad, ja apkārtējie sāk bīdīt tekstus no sērijas "bet varbūt tu nākamreiz padomā" un "vai gadījumā nevarētu būt tā, ka, ja tu nebūtu darījis šito, tad...", un, ja to vēl dara tuvi cilvēki, tad ir sajūta, ka viņi tevi nevis saprot un atbalsta, bet moralizē un dara pāri vēl vairāk, pat ja patiesībā viņi tiešām saprot un atbalsta, un ļoti grib palīdzēt/pasargāt. Tas ir kā grāmatā "On Death and Dying" kāda mūķene, runājot par savu slimības pieredzi, saka, ka ir brīži, kad cilvēks spēj skatīties uz notiekošo pozitīvi un izcelt to, ko slimības pieredze ir ļāvusi iegūt, nevis koncentrēties uz sāpēm un zaudējumiem, bet ir brīži, kad cilvēks ir tik lielās sāpēs, ka šādi domāt nav iespējams: "One just waits to see if people are going to hurt or help". Varbūt vienkārši ir brīži, kad cilvēks nav gatavs dzirdēt "bet varbūt tu padomā, kāpēc šis notika", jo viņš ne tikai vēl nav gatavs "padomāt", bet jūtas tā, ka visi šie mudinājumi analizēt situāciju ir mēģinājumi pierādīt, ka viņš pats vien pie visa ir vainīgs, kas, protams, sāp. Varbūt paies pāris dienas, pāris mēneši vai pāris gadi un pie šīs sarunas būs iespējams atgriezties atkal, un varbūt cilvēks pats būs sācis domāt, "kāpēc šis ar mani notika". Varbūt tas nekad nenotiks.

Cilvēki saprot lietas tad, kad viņi tās var saprast. Es galīgi nedomāju, ka citus cilvēkus nekad nevajadzētu motivēt domāt par to, ko viņi paši varbūt dara nepareizi situācijās, kurās kāds cits viņiem dara pāri, tieši otrādi - to vajag darīt, tikai, man liekas, baigi jādomā, kā un kurā brīdī to darīt. This is note to myself.