Vai jūs kādreiz esat pamodušies ar domu "šodien es visu dienu varēšu lasīt grāmatu un par to nejusties vainīga"?

Interesanti, ka biežākie glāžu saplēšanas gadījumi manās mājās atgadās, nevis ballītēs vai ar ciemiņiem, kad notiek rosība un kāds nejauši kaut ko nogāž, bet gan, kad es viena pati mierīgi mazgāju traukus, sāku par kaut ko domāt, aizmirstu, ka man blakus ir trauki un ar enerģisku rokas vēzienu kādu glāzi no žāvētāja iegrūžu izlietnē, kur tā pret kaut ko atsitas un saplīst. Pēdējā laikā tā esmu saplēsusi kādas četras glāzes. Es reizēm domāju, ka tos traukus, kas ir caurspīdīgi (no stikla) man vajadzētu spilgtās krāsās, jo es uz virtuves virsmu fona - tukšus - tos vienkārši neredzu, no otras puses, tas jau nemainītu faktu, ka es mēdzu aizrautīgi domāt vai runāt un veicināties ar rokām. Plus, krāsainās glāzes parasti ir vai nu nesmukas vai dārgas, un es domāju, ka tik viegli plīstošas lietas kā trauki un zeķbikses jāpērk pēc iespējas lētāk, lai nebūtu žēl, kad kaut kādos stulbos veidos saplīst.
Bet ir arī pozitīvā puse šādam trauku dauzīšanas piegājienm - proti, ja lauskas ir izlietnē, tās ir daudz vieglāk savākt, nekā, ja tās ir uz grīdas, un daudz mazāks risks tām uzkāpt virsū.

Mani ļoti mierina sastapšanās ar citu cilvēku šaubām saistībā ar savas slimības un līdz ar to arī daļēji savas dzīves publiskošanu, piemēram, tas, ko Kay R. Jamison raksta savas grāamtas "An Unquiet Mind: A Memoir of Moods and Madness" ievadā:

"I have no idea what the long-term effects of discussing such issues so openly will be on my personal and professional life, but, whatever the consequences, they are bound to be better than to continuing to be silent. I am tired of hiding, tired of misspent and knotted energies, tired of the hypocrisy, and tired of acting as though I have something to hide. One is what one is, and dishonesty of hiding behind a degree, or a title, or any manner and collection of words, is still exactly that: dishonest. Necessary, perhaps, but dishonest. I continue to have concerns about my decision to be public about my illness, but one of the advantages to have manic-depressive illness for more than thirty years is that very little seems insurmountably difficult. Much like crossing the Bay Bridge when there is a storm over the Chesapeake, one may be terrified to go forward, but there is no question of going back. I find myself somewhat inevitably taking a certain solace in Robbert Lowell's essential question, Yet why not say what happened?"

Cilvēki, kuri ir lasījuši, ko es rakstu Tumblerī, mēdz teikt, ka es esmu ļoti drosmīga, un es nemaz negrasos sākt ar to keķetēt, es apzinos, ka tas prasa zināmas drosmes esamību, un man jau arī sākotnēji bija ļoti bail, ka es tikšu identificēta ar slimību, tāpēc es ilgi šaubījos, vai šo blogu vispār rakstīt. Un tam arī ir bijušas dažādas sliktas sekas, piemēram, tas pretīgais IR raksts un dažas citas nepārāk patīkamas epizodes, t.i. ja tava dzīve ir publiska, tā tiks interpretēta, un ne visas interpretācijas būs iepriecinošas. Tās neforšās lietas es ļoti pārdzīvoju, un man joprojām zināmā mērā ir bail no tām - no tā, ko tās varētu nodarīt manai dzīvei. Tomēr, es zinu, ka, kamēr attieksme pret dzīvošanu ar invaliditāti nemainīsies kopumā, nav cita ceļa - kādam ir jāsāk. Tas tāpat kā ar to kompāniju, kas naktī aiz loga bļaustās: tam, kuram tiešām traucē, arī kaut kas lietas labā jādara. Kad tādi blogi šeit būs normāla parādība, droši vien būs arī daudz mazāk varonības kulta piesiešanas mēģinājumu un tamlīdzīgu absurdu.
Runāt par slimību un tās ietekmēm uz tavu dzīvi nav viegli - un dažkārt liekas, ka tas visu padara tikai vēl sliktāku/sarežģītāku/piņķerīgāku - bet es vienmēr mēģinu atcerēties, ka tā ir muļķīga ilūzija, ka kaut kāda slēpšanās vai izlikšanās varētu nest jebko labu ilgtermiņā. Piemērs ar tiltu vispār ir ļoti precīzs - tev var būt briesmīgi bail, bet tev ir jāiet tam pāri.