Vienmēr priecājos par kādu saprātīgu cilvēku, kas kādā intervijā pasaka, ka, lai iestātos par savu valsti un kultūru, nav obligāti jāizlej asinis.
Un man patriotisma jūtas nav pazīstamas (tā nav ironija, un es ļoti šaubos, ka šā brīža situācijā es varētu savā galvā iemānīt kādu racionālu patriotisma konceptu, jo man stipri nepatīk tas, ka šajā valstī notiek), bet prieks dzirdēt, ka arī patriotiski noskaņoti cilvēki, visi, ja nu kas, negrasās skriet zem tankiem. Man ir grūti saprast, kāpēc cilvēki domā, ka viņu nāve ir tik vērtīga. Latvieši miruši visu 20 gadsimtu, un ko viņi ar to ir panākuši - simtpiecdesmitpiecas atceres dienas?