Raiņa sapņus es, diemžēl, uztvēru visai fragmentāri, varbūt labāk, nekā, piemēram, Voiceku, bet noteikti ne tik labi kā dažādas izrādes, kurās es principā tik ļoti iejūtos, ka aizmirstu, ka daudz ko neredzu un tāpēc nesaprotu, bet pēc tā, ko ar draudzeni pēcāk pārrunājām un arī no tā, ko uztvēru no dzirdētā, nojaušu, ka kopumā šis ir foršs stāsts par Raini - tāds, kurš atstāj līdzīgu sajūtu kā "Rainis un viņa brāļi" - mēs vienojāmies, ka tā ir tāda sajūta, ka Rainis patiesībā ir sakarīgs, un ar viņu ir iespējams identificēties. Žēl, ka latvieši paši sevi ir apzaguši, tā samaitājot Raiņa tēlu, ka neviens pie pilna prāta esošs cilvēks viņu vairs neuztver nopietni.