Man ir tik skaista dzīve. Es tikai nezinu, kā lai samierinās ar domu, ka visam manis nekad nepietiek - kā nu tur Kaningems rakstīja par to, ka "vielu nevar ne aizstāt, ne radīt no jauna; ja kaut kur ir mazliet vairāk, tad citur paliek mazliet mazāk".

Un es nekad nevaru izdarīt visu vienlīdz labi, patiesībā es varu izdarīt labi tikai to vienu lietu, kuru es konkrētā brīdī esmu prioritarizējusi, un viss cits lielākā vai mazākā mērā cieš. Nav citas iespējas, vismaz šādā dzīves modelī.