Es pēdējā laikā diezgan bieži iedomājos par to, ka tas ir diezgan neizskaidrojami un reizē lieliski, ka man ir tik brīnišķīgi draugi, un vispār, kā tas var būt, ka es pazīstu tik daudz lielisku cilvēku.

Un jā - es lielāko daļu savas dzīves, dzīvojot savās grāmatās, nebūtu varējusi iedomāties, ka kādreiz viss varētu būt kaut kā tā, kā ir tagad. Ka dzīve būs īsta - ar īstiem notikumiem, cilvēkiem, priecīgām un skumjām lietām. Un bailēm un dusmnām, un neizdošanos. Un sajūsmu. Un visu tik īstu.

Tad, kad es domāju par to, kas un kā ir starp mani un man svarīgiem cilvēkiem, man varbūt pat par vienīgo no visa pavisam droši ir skaidrs, ka šis ir kaut kas tiešām ļoti īpašs un nozīmīgs - cilvēki dzīvo līdzi tam, kas manā dzīvē notiek - gan priecīgajam, gan bēdīgajam, bet tie nav iemesli, kāpēc būt kopā, proti, man nav jābūt kaut kam vai jārealizē kādas gaidas, lai es būtu svarīga. Tāpat man šķiet diezgan lieliski, ka man ir draugi, kam mēdz nepatikt lietas, ko es savā dzīvē daru, un mēs par to varam runāt, un man ir svarīgi zināt, ko viņi domā par lietām, kas notiek. Laikam nekad īsti tā nav bijis. Nu, ka tiešām cilvēki būtu svarīgi, un būtu svarīgi, ko viņi domā un jūt. It kā kaut kas būtu nolobījies nost, kāda daļa no visa tā "tā ir pareizi, tā ir jājūtas, tā ir jādraudzējas, tā ir jāuzvedas" kultūrslāņa.

Šī ir viena no lietām, par ko es esmu tiešām ļoti laimīga. Un domāju, ka man ir briesmīgi veicies.

Pirmā reize, kad man nopietni ienāca prātā, ka ar manu uztveri kaut kas varbūt nav īsti laģā, bija tad, kad, izlasījusi šo, nodomāju, ka man vajadzētu uzrakstīt šim cilvēkam, jo es zinu, par ko viņš runā, un tikai tad es atcerējos, ka tas ir dzejolis, un tas nav īsts uzaicinājums.

http://satori.lv/raksts/5275/Sergejs_Timofejevs/Klusais_Dievs