Es arī laikam tik jūtīgi reaģēju uz plāniem ieviest "tikumības sardzi" skolās, jo tas viss man kaut kādā simboliskā veidā ļoti aktualizē manu bērnību un pusaudžu gadus, līdzīgi kā grāmata par Irānu, ko šobrīd lasu.
Mājās nebija nekā cita, kā vien grāmatas, nu, vismaz par neko citu man negribējās domāt, ne toreiz, ne tagad. Un skolā man darīja pāri - tagad, kad ir pagājis laiks, un atmiņas par to visu vairs nav mokošas, jo gluži vienkārši to vairs nav - tas ir, es atceros, kas notika, ja es apzināti gribu atcerēties, bet es par to visu vairs nedomāju dienu dienā, kā bija agrāk, es varu to tā formulēt, jo tas ir neuzbāzīgs veids, kā par to runāt. Tā vienkārši bija. Kaut arī man jau toreiz bija sajūta, (un to tā pasniedza arī pieaugušie), ka man bija jātiek ar sevi un savu dzīvi galā labāk, bet tagad es zinu, ka tā nav taisnība - tagad man ir jātiek ar sevi un savu dzīvi galā, toreiz es biju bērns, un nevienam no pieaugušajiem īpaši nerūpēja, kas ar mani notiek. Tā visa ir dzīve, par kuru es gribētu aizmirst, un tajā paša laikā - es zinu, ka aizmirst pavisam ir bīstami.
Es pazīstu cilvēkus ar apmēram tikpat nelāgām skolas pieredzēm, kāda bija man, tāpat man ir draugi, kuri uz maniem skolas stāstiem reaģē ar "man ļoti žēl, ka tev tā bija, bet man gan skolā ļoti patika", kas nozīmē, ka mans gadījums, ja ne gluži ir izņēmums, tad tomēr to nevar uzskatīt arī par vispārēju tendenci, jo, ja tā padomā, es laikam pazīstu diezgan daudz cilvēku, kam skolā patika un klājās labi. Bet man ir sajūta, ka "jaunie plāni" varētu padarīt manu pieredzi par normu ikvienam bērnam, kas ar kaut ko atšķiras un nav gatavs vai nespēj šīs atšķirības noslēpt. Jo manu klasesbiedru galvenā problēma ar mani bija tā, ka viņi nevarēja panākt no manis to, kas tika sagaidīts, neatkarīgi no tā, kā viņi pret mani izturējās, es nebiju gatava sadarboties, nebiju gatava nedz klusēt, nedz runāt tad, kad no manis to gaidīja. Es turpināju mācīties labāk par visiem dažos priekšmetos un sliktāk par visiem citos. Turpināju bolīt acis (es, neko nepārspīlējot, biju ļoti pārsteigta, kad vidusskolā par to pārstāja smieties un kopš tā laika neviens arī vairs nav smējies, nu, varbūt izņemot atsevišķus gadījumus veikalā vai sabiedriskajā transportā, jo līdz tam to darīja lielākā daļa bērnu gan bērnudārzā, gan skolā, un es, kaut arī pēc maniem pieklājības standartiem šāda izturēšanās pret citiem cilvēkiem galīgi nebija adekvāta, tomēr pieņēmu, ka droši vien tas tiešām ir smieklīgi vai ļoti disturbing, ja jau to dara tik daudzi cilvēki). Astotajā klasē es sāku bastot vairāk par klases "stilīgajiem čaļiem", tā kā mana skola bija tuvu jūrai, siltā laikā es mēdzu bastot stundas, kas man nepatika vai likās bezjēdzīgas, un iet peldēties, nācu atpakaļ uz skolu ar slapjiem matiem, kas bija viens no iemesliem, kāpēc mani uzskatīja par jukušu. Vārdsakot, es biju dīvaina, un pret mani izturējās tā, kā jau nu pret dīvaiņiem pusaudži mēdz izturēties. Kas attiecas uz maniem skolotājiem - bija tādi, kuriem es ļoti patiku un kuri mani mēģināja, cik nu tas iespējams, sargāt, un bija tādi, par kuriem man ir zināmas aizdomas, ka, ja vien viņi nebūtu pieaugušie, viņi labprāt būtu izturējušies visai līdzīgā veidā, kā mani klasesbiedri, principā jau viņi to arī darīja, tikai rafinētākos un smalkākos veidos, un tad bija tādi, kuri mēģināja man izskaidrot, ka tas, ka pret mani tā izturas, ir mana vaina (līdzīgi, kā mana māte), un, ka es varētu vienkārši vienreiz sākt "uzvesties kā normāls cilvēks".
Salīdzinājumā ar to visu, uni viss ir ļoti saulaini un pūkaini (es tiešām tā domāju).
Un jā - man ir tāda sajūta, ka tas, kas bija "neveiksmīgs gadījums" un apstākļu sakritība (ja es tādām ticētu), varētu kļūt par apzināti iemācītu un organizētu to bērnu, kas nespēj iekļauties "normalitātes" robežās, sodīšanu un izstumšanu.
Un vēl - es domāju, ka daļa sabiedrības tiešām ir lētticīga, un vai nu šo visu neuztver nopietni vai neredz, cik tas patiesībā ir bīstami, bet es nedomāju, ka visi, kas ši procesa bīdīšanā ir iesaistīti, arī ir tādas naivas aitiņas, par kādām mēģina uzdoties, manuprāt, šis tiešām ir ļoti, ļoti slikti.
Mājās nebija nekā cita, kā vien grāmatas, nu, vismaz par neko citu man negribējās domāt, ne toreiz, ne tagad. Un skolā man darīja pāri - tagad, kad ir pagājis laiks, un atmiņas par to visu vairs nav mokošas, jo gluži vienkārši to vairs nav - tas ir, es atceros, kas notika, ja es apzināti gribu atcerēties, bet es par to visu vairs nedomāju dienu dienā, kā bija agrāk, es varu to tā formulēt, jo tas ir neuzbāzīgs veids, kā par to runāt. Tā vienkārši bija. Kaut arī man jau toreiz bija sajūta, (un to tā pasniedza arī pieaugušie), ka man bija jātiek ar sevi un savu dzīvi galā labāk, bet tagad es zinu, ka tā nav taisnība - tagad man ir jātiek ar sevi un savu dzīvi galā, toreiz es biju bērns, un nevienam no pieaugušajiem īpaši nerūpēja, kas ar mani notiek. Tā visa ir dzīve, par kuru es gribētu aizmirst, un tajā paša laikā - es zinu, ka aizmirst pavisam ir bīstami.
Es pazīstu cilvēkus ar apmēram tikpat nelāgām skolas pieredzēm, kāda bija man, tāpat man ir draugi, kuri uz maniem skolas stāstiem reaģē ar "man ļoti žēl, ka tev tā bija, bet man gan skolā ļoti patika", kas nozīmē, ka mans gadījums, ja ne gluži ir izņēmums, tad tomēr to nevar uzskatīt arī par vispārēju tendenci, jo, ja tā padomā, es laikam pazīstu diezgan daudz cilvēku, kam skolā patika un klājās labi. Bet man ir sajūta, ka "jaunie plāni" varētu padarīt manu pieredzi par normu ikvienam bērnam, kas ar kaut ko atšķiras un nav gatavs vai nespēj šīs atšķirības noslēpt. Jo manu klasesbiedru galvenā problēma ar mani bija tā, ka viņi nevarēja panākt no manis to, kas tika sagaidīts, neatkarīgi no tā, kā viņi pret mani izturējās, es nebiju gatava sadarboties, nebiju gatava nedz klusēt, nedz runāt tad, kad no manis to gaidīja. Es turpināju mācīties labāk par visiem dažos priekšmetos un sliktāk par visiem citos. Turpināju bolīt acis (es, neko nepārspīlējot, biju ļoti pārsteigta, kad vidusskolā par to pārstāja smieties un kopš tā laika neviens arī vairs nav smējies, nu, varbūt izņemot atsevišķus gadījumus veikalā vai sabiedriskajā transportā, jo līdz tam to darīja lielākā daļa bērnu gan bērnudārzā, gan skolā, un es, kaut arī pēc maniem pieklājības standartiem šāda izturēšanās pret citiem cilvēkiem galīgi nebija adekvāta, tomēr pieņēmu, ka droši vien tas tiešām ir smieklīgi vai ļoti disturbing, ja jau to dara tik daudzi cilvēki). Astotajā klasē es sāku bastot vairāk par klases "stilīgajiem čaļiem", tā kā mana skola bija tuvu jūrai, siltā laikā es mēdzu bastot stundas, kas man nepatika vai likās bezjēdzīgas, un iet peldēties, nācu atpakaļ uz skolu ar slapjiem matiem, kas bija viens no iemesliem, kāpēc mani uzskatīja par jukušu. Vārdsakot, es biju dīvaina, un pret mani izturējās tā, kā jau nu pret dīvaiņiem pusaudži mēdz izturēties. Kas attiecas uz maniem skolotājiem - bija tādi, kuriem es ļoti patiku un kuri mani mēģināja, cik nu tas iespējams, sargāt, un bija tādi, par kuriem man ir zināmas aizdomas, ka, ja vien viņi nebūtu pieaugušie, viņi labprāt būtu izturējušies visai līdzīgā veidā, kā mani klasesbiedri, principā jau viņi to arī darīja, tikai rafinētākos un smalkākos veidos, un tad bija tādi, kuri mēģināja man izskaidrot, ka tas, ka pret mani tā izturas, ir mana vaina (līdzīgi, kā mana māte), un, ka es varētu vienkārši vienreiz sākt "uzvesties kā normāls cilvēks".
Salīdzinājumā ar to visu, uni viss ir ļoti saulaini un pūkaini (es tiešām tā domāju).
Un jā - man ir tāda sajūta, ka tas, kas bija "neveiksmīgs gadījums" un apstākļu sakritība (ja es tādām ticētu), varētu kļūt par apzināti iemācītu un organizētu to bērnu, kas nespēj iekļauties "normalitātes" robežās, sodīšanu un izstumšanu.
Un vēl - es domāju, ka daļa sabiedrības tiešām ir lētticīga, un vai nu šo visu neuztver nopietni vai neredz, cik tas patiesībā ir bīstami, bet es nedomāju, ka visi, kas ši procesa bīdīšanā ir iesaistīti, arī ir tādas naivas aitiņas, par kādām mēģina uzdoties, manuprāt, šis tiešām ir ļoti, ļoti slikti.
3 comments | Leave a comment