Tur tumsā, tajā svešajā istabā, kur es kliedzu uz viņu, bija noticis kaut kas necerēts. Tā balss. Tā bija mana. Tā bija neiedomājami ļauna un nikna, izmisusi un apjukusi, bet tā bija mana balss, iesprostota kaut kur dziļi iekšā aiz septiņām atslēgām, apklusināta, lai tikai man pašai nebūtu tā jādzird.
Un man likās, ka tajā mirklī. Tur tumsā. Tajā istabā, kad es kliedzu uz viņu. Ja viņš būtu kaut ko pateicis. Ja viņš būtu man pajautājis, ar ko es tur runāju. Kas tā bija par sarunu, kurā es nepateicu to visu - vismaz ne pietiekami skaļi, ne pietiekami daudzas reizes, lai to sadzirdētu. Kas tā ir par istabu, no kuras es jau gadu netieku laukā. Kas tas ir par cilvēku, uz kuru es esmu tik dusmīga. No kura man ir tik ļoti bail.

Jo, braucot tajā mašīnā, kur bija tā skaļā mūzika, es zināju skaidrāk par skaidru, ka viņš to varētu saprast, ka viņš pazīst to tikpat labi kā es; ka viņš arī ir ieslodzīts kādā savas pagātnes istabā, no kuras nespēj izlauzties.
Un, ja viņš būtu sācis runāt. Vismaz kaut ko pajautājis, jebko. Tad varbūt, varbūt. Tam visam nebūtu tā jābeidzas.

(Daina Tabūna "Pirmā reize")