Priecīgais un skumjais vienmēr ir savijies cieši kopā.
Šodien (jau vakar) beidzot tika realizēta ideja aizbraukt "kaut kur" pastaigāties, proti, satikties stacijā, uz labu laimi izvēlēties sarakstā kādu vietu (izraudzījāmies Tukumu), vadoties pēc šādiem kritērijiem: lai kādu laiku varētu braukt vilcienā un tūlīt nebūtu jākāpj ārā, un lai vilcienu nevajadzētu ilgi gaidīt, un turp arī doties.
Vilciens bija patukšs, cilvēku maz un ļoti netraucējoši, varējām mierīgi sarunāties, ēst siermaizes un priecāties par skaisto rītu. Pilsēta (nekad tajā iepriekš nebiju bijusi) bija maza, pelēka un pavisam parasta, toties tajā bija sameklējami brīnišķīgi nomaļi ceļi ar rūsas krāsas peļķēm, retiem, gandrīz nemanāmiem garāmgājējiem un suņiem aiz privātmāju žogiem. Atradām plašu kapsētu, kas izvietojusies abās pusēs ceļam, un burvīgu, nomaļu dzelzceļa staciju, kam piemita tā maģiskā atmosfēra, kāda vietām dažkārt ir, rodas tāda sajūta, ka tu te jau esi bijis, ka te ir kaut kas nozīmīgs un liels, ko tu nesaproti un neatceries, un reizē milzīgs visaptverošs miers, kas vēsta, ka neko zināt un skaidri atcerēties nav svarīgi, bet ir svarīgi reizēm būt tādās vietās.
Ja var ticēt manas ceļabiedres veiktajiem aprēķiniem, tad šī ir bijusi apmēram 12 km gara pastaiga. Brauciena sakarā vēl svarīgi, šķiet, pieminēt pankūkas ar žāvētiem augļiem - visgardākās jebkad dzīvē ēstās pankūkas.

Bija sen nepiedzīvots (veselīgs un patīkams) nogurums, bet tāpat ķēros pie visādiem darbiem. Uzzināju kaut ko, par ko ļoti noskumu. Ir tādi brīži, kad izmisīgi gribas, lai kaut ko, kas ir neapdomīgi izdarīts, varētu kaut kā vērst par labu, un, kad doma, ka tas nav iespējams, liekas neizturama, un vispār uzmācas visaptveroša sajūta, ka visādas lietas, ko tu dari, ir pilnīgi stulbas un nejēdzīgas, un tikai nodara pāri citiem cilvēkiem. Un vienlaikus, es domāju, ka mēs varam kaut ko patiešām vērtīgu uzzināt par sevi un citiem tikai caur rīcībām un (lielā mērā visāda veida kļūdīšanos), un vispār, ka mums ir tā dzīves un notikumu versija, kādu paši esam izraisījuši, un atkāpties pāris soļus atpakaļ nav iespējams, un droši vien labi, ka nav, jo citādi nebūtu pietiekami nopietna motivācija no savas kļūdīšanās kaut ko mācīties, šī iespēja laikam reizēm ir vienīgā, kas ļauj uz dažām lietām neraudzīties kā uz kaut kādu absolūtu bezjēdzību, par kuras realizēšanu sevi mūžīgi vainot. Visgrūtāk ir tikt galā ar domu, ka visādās kļūdās esi pamanījies iepīt un iemudžināt citus cilvēkus, un tad ir tāda biedējoša sajūta, ka nekad nevar zināt, kādas rīcības varētu izvērsties par kaut ko neatgriezenisku, tādu, ko tu nekad nebūtu gribējis izraisīt. No otras puses - gribas ļaut sev noticēt, ka tu nepārbīdi spēles figūras viens pats, proti, ka arī citu cilvēku rīcības un reakcijas ietekmē kopainu, un ka vienkārši nav iespējams vienmēr zināt un izfigurēt, kā kas ko pavērsīs, un kā nevienam nenodarīt pāri. Man ļoti gribētos, lai es būtu rīkojusies citādāk. Un vienlaikus es zinu, ka ir dažas lietas, par kurām es nekad nebūtu sākusi domāt, ja nebūtu noticis tieši šādi. Kas droši vien nozīmē, ka es esmu īstajā savas esamības versijā, tikai reizēm tajā nepavisam nav ērti.