Sēžu aizvērtām acīm, klausos austiņās mūziku. Un pēkšņi nekas vairs neliekas briesmīgi, netaisnīgi, un sāpinoši. Es zinu, ka es joprojām esmu tas pats lieliskais cilvēks, kas šo visu uzsāka, tikai mazliet noguris. To ir labi saprast un noturēt, vismaz censties, pie sevis to sajūtu, ka to cilvēku, kas esmu no iekšpuses, neviena nejēdzīga sistēma, un vispār nekas, nekas nevar uzveikt, jo es vienkārši visu laiku kļūstu par kaut ko citu, kā ūdens vai mākoņi, un reizē es zinu, kas es esmu pavisam droši, un es ticu, ka viss būs labi.