Man kļūst arvien grūtāk savienot savu izteikti nerietumniecisko pasaules skatījumu ar dažādām rietumu teorijām, kas man liekas interesantas un, iespējams, ticamas. Es ticu reizē visam - tam, ka cilvēks ir atbildīgs par savām izvēlēm un nevar tik vienkārši atrunāties ar visādām plūstošu personību teorijām, atmiņas zudumiem un taml, tajā pašā laikā es ticu kādai augstākai, visu nosakošai cēloņu/seku idejai, kas visu izlīdzina un kuras ietvaros atsevišķai rīcībai nevar būt fatāla un izšķirīga nozīme, jo cilvēks taču savas garās un plūstošās esamības gaitā "zinās visu un sapratīs visu", neeksistē tādi grēki, ko nevarētu piedot, un tādas darbības, kas būtu galēji neatgriezeniskas. Un tajā pašā laikā man patīk eksistenciālisma ideja par atbildību šīs vienas dzīves ietvaros. Un vēl daudzas citas idejas. (es esmu viens eklektisks mošķis, ja tā padomā).

Bet varbūt tas tiešām tikai pierāda, ka nav nemaz tik lielas atšķirības starp rietumu un austrumu skatījumu uz identitāti.

Vispār es šodien vienā no savām semināra atbildēm formulēju un sapratu svarīgu lietu, proti, es vairs neesmu tik droša, ka cilvēks tiešām ir tik noteikts un "viens" veselums, kā es vienmēr esmu domājusi. Minēju piemēru par sarunām ar cilvēkiem, ka reizēm kāds man saka "man patīk tava ideja, formulējums, sajūta...", un tad tiek izstāstīts kaut kas, ko esmu teikusi, piemēram, pirms pusotra gada, un es saprotu, ka tas konkrētais cilvēks joprojām mani kaut kadā mērā identificē ar šo izteikumu, un viedokļi, tas, ko mēs domājām, kā redzam pasauli, taču veido mūsu personības, un tad es saprotu, "nē, es tā vairs nepavisam nedomāju", un arvien biežāk to pat ļoti skaidri sev tā arī formulēju "tas bija cits cilvēks, kas to teica, domāja, tā jutās, to piedzīvoja", reizēm tas liekas tik ļoti "cits", ka pat ir grūti noticēt, ka es tagad un tas otrs esam mituši vienā ķermenī. Man tiešām tā ir, es tagad nemēģinu veikt kaut kādas intelektuālas spekulācijas. Arvien vairāk man liekas, ka mēs visu laiku kļūstam par kaut ko citu, par kādiem citiem. Un pats jocīgākais šājā ir, ka, apzinoties personības plūstamību, kas tajā, kā es domāju par cilvēkiem, ir kaut kas it kā jauns, nemaz nav apjukuma un izmisuma sajūtas, tikai mazliet tās baiļu un sajūsmas reizē tirpas - cik interesanti viss tomēr ir, un cik ļoti tu neko vēl nesaproti, un cik daudz vari atklāt. Es sen tā nebiju jutusies. Tas ir tik lieliski.