Šobrīd man liekas, ka viss ne tikai nav slikti un briesmīgi, bet ir pat ļoti labi. Esmu atbraukusi mājās pēc brīnišķīgas ciemošanās, atguvusi internetu (kā pazušana bija šodienas šausmas, lai gan - es uzrakstīju diezgan daudz teksta, jo nevarēju ik pēc desmit minūtēm līst cibā un feisbukā, bet jau biju iztēlojusies, kā man būs jāsaka pasniedzējai, ka neesmu iesniegusi darbu laikā, jo man bija problēmas ar internetu, kas izklausās pēc klasiskiem studentu meliem), uzvārījusi divas dažādas tējas un tagad jūtos tā, ka vēl pietiek spēka mazliet salabot un papildināt tekstu par to, kā es esmu nogurusi no mūžīgās spriedelēšanas par padomju sistēmas atstātajām sekām.

Suppose I commit a crime, but then, perhaps of the untoward rush of blood or adrenalin, retain no memory of the time in question. Then it seems to follow from Locke's theory that I am not the person who committed the crime. I am the same human being, but not the same person. It seems that the one human being is inhabited by multiple successive personalities, as memories come and go.

(Simon Blackburn "Think: A Compelling Introduction to Philosophy")