Gāju pa vienības gatvi, un tur kaut kas pēkšņi sāka smaržot pēc kļavu sīrupa saldējuma. Man vispār vajadzētu vairāk staigāt, tad es noteikti justos labāk. Un šie taču, ir iespējams, paši skaistākie vakari visā gadā. Tos visus vajadzētu pavadīt ārā, nevis iekšā. Un pārsteidzošā kārtā ir silts, man gan ir cepure un cimdi, bet reizēm ir auksti arī ar tiem, man gandrīz vienmēr pēdējā likā ir auksti. Pagātne uz mirkli atgriežas caur lapu un zemes kārtām, pa kurām rokas suns. Viss klātesošs un smeldzīgi viegls. Var just visu to dzīvi, kura jau ar tevi ir notikusi, bet nejust smagumu. Pagātne vispār ir kļuvusi par tādu smeldzīgi vieglu mākoni, kurš vienmēr ir tepat, bet vairs nemēģina iemīt zemē, ievilkt savos lipīgajos, tumšajos tīklos.

"nav nekā vienkārša, nav nekā velta"