Varbūt es vienkārši esmu bēdīga, un tam nav nekāda īpaša iemesla.

Es reizēm tiešām nesaprotu sava suņa domu gājienu un pasaules uztveri: viņš, piemēram, ir sacīs baidīties no salūta un citām sprādzienveida skaņām, kas viņam agrāk nebija raksturīgi, bet nemaz nebaidās kāpt liftā tajās nedaudzajas reizēs, kad es ar viņu tajā braucu. Vēl jo vairāk, kamēr gaidām liftu, viņš skrāpējas pie tā durvīm un smilkst, un reizēm lāgā negrib kāpt ārā, kas man liekas ļoti savādi, jo nevienā no mūsu iepriekšējām dzīvesvietām lifta nav bijis, turklāt man lifts liekas daudz biedējošāks, nekā salūts.