Šodien es sapratu, ka var diezgan daudz pagūt izdarīt, tad, kad tu pārstāj sevi vainot par to, ka esi sliņķis, kas nevar laicīgi piecelties. Es vispār ļoti gribētu iemācīties nedomāt par lietām, kuras es nedaru, nu, ne tādā nozīmē, ka man būtu vienalga, bet, ka tā vainas un nožēlas sajūta neapēnotu konkrēto brīdi tagadnē un netraucētu produktīvi un kvalitatīvi darīt to, ko es daru. Tikai nezinu, kā to paveikt. Lielākoties ir sajūta, ka nepadarītās lietas ir kā uz grīdas kaudzē samestas, saņurcītas drēbes, un nav spēka tai kaudzei ķerties klāt un sākt šķirošanu. Bet tiešām, kā to var, ja vien tu neesi kaut kāds da lai lama, kuru nekas nesatrauc? Gribu tādu miera sajūtu par to, ka nepadarītās lietas vienkārši ir mūžīgas, tb - vienmēr būs kāds neatbildēts e-pasts un kāds nenomazgāts šķīvis, svarīgi ir izvēlēties prioritātes un darīt visu soli pa solītim. Bet kā to var? Es ļoti gribētu saprast.

Es nesen cibas sakarā iedomājos, ka varbūt es te tā mierīgi dzīvoju un sirds par vecām domstarpībām un kašķiem man daudz nesāp, bet, ja nu ir tā, ka kāds ir slepeni banojis arī mani, un es taču to tā uzreiz nevaru uzzināt, es ļoti iespējams to vispār nekā/nekad neuzzināšu, un kā tad es varēšu par to cepties un dusmoties, un saukt to nelieti par nožēlojamu gļēvuli? Es gandrīz apraudājos aiz tā, cik šis ir skumji. (varbūt, ja jūs esat mani banojuši, jūs varētu man pateikt?)

Un vēl es nesen paskatījos, ka esmu banojusi trīs cibas jūzerus, par ko man ir ļoti pamatotas aizdomas, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, un tad man liekas tik interesanti, ka cilvēki ir gatavi tā noņemties, lai nāktu pie manis iekomentēt nejaucības, jo anonīmi komentēt te nav iespējams.

Nez, vai es būtu atguvusi prieku par ēstgatavošanu? Pēdējās nedēļas laikā es esmu sev katru dienu gatavojusi vismaz vienu siltu maltīti katru dienu un nemaz neesmu izjutusi to par milzīgu apgrūtinājumu. Katru dienu pienāk brīdis, kad ir sajūta "un tagad jāuztaisa ēst", līdzīgi kā "tagad vajadzētu iet garajā pastaigā ar suni". Šodien pagatavoju kaut kādus dzeltenus putraimus, ko veikalā biju noturējusi par lēcām un ko nekad agrāk nebiju ēdusi (garša bija starp kuskusu un rīsiem), un uz pannas saceptus dārzeņus - tas kopā garšoja tik brīnišķīgi, ka es noskumu, ka pati esmu šo pagatavojusi, jo nav neviena, kam pateikt "cik forši, ka tu uztaisījis šīs garšīgās vakariņas".

Un vispār mana fizioterapeite varētu būt ļoti priecīga, jo brokastīs es ēdu auzu pārslas ar jogurtu un sagrieztu banānu. (es tikai nezinu, vai tas, ka es nevāru auzu pārslas, bet apleju ar ūdeni tāpat kā sunim, jo man tā garšo labāk, ir labi vai slikti, man riebjas tā plēvīguma sajūta, kāda ir vārītā putrā, nu, vismaz es nemāku izvārīt tādu, kā man garšo, plus pienu tāpat nelieku klāt, tā kā neredzu lielu jēgu vārīt, plus man vārot ir slinkums maisīt, tāpēc parasti piedeg, un arī nekad nevar izvārīt tieši tik daudz, cik vienā reizē var apēst, tāpēc pārējais parasti katlā aizmirstas un sabojājas.

Man ir paranoja, vai pēdējā laikā tiešām lido daudz vairāk lidmašīnu? Man ir sajūta, ka es tās dzirdu visu laiku. Par Liepāju es esmu diezgan droša, ka tas nebija mans iztēles auglis, jo tas tā sāka notikt vienā konkrētā brīdī, bet šeit es neatceros agrāk pievērsusi uzmanību tam, cik bieži var dzirdēt kaut ko lidojam.

Paskatījos to video ar gūstekņu gājienu Doņeckā un palika tik neomulīgi. Īstenībā ļoti bail. Nemaz vairs nav tā sajūta, ka tas ir tālu prom, ka ar mums tas nevar notikt.