Nav tā, ka es būtu absolūtākais meža fans (nu, tādā nozīmē, ka man no tā ir mazliet bail, nekādas ilgas pēc tā es nekad neesmu izjutusi, un jūra man patīka labāk), bet tas, ka mežs, kurā var iet staigāties ar suni, sagadīšanās pēc tagad atrodas septiņiu minūšu gājiena attālumā no mājām, man tomēr liekas diezgan ļoti veiksmīgs un iepriecinošs fakts, un es nesaprotu, kāpēc visādi kretīni ir tajā sametuši papīrus, pudeles un citus sūdus. Tas taču nav smuki. :D Bet nu labi, es pati arī nešķiroju atkritumus, plus, ja tūkstoš metru attālumā nav nevienas miskastes, mēdzu nomest uz ielas benčiku, tā kā man vajadzētu paklusēt, visticamāk.

Man liekas mazliet neizprotams pieņēmums, ka dzejoļus rakstīt ir vieglāk, nekā prozu. Man gan nav nekādas īpašās prozas rakstīšanas pieredzes, tāpēc ir grūti adekvāti salīdzināt (manā pieredzē prozu rakstīt tiešām ir grūtāk, bet, es domāju, ka tas ir pieredzes un, ļoti iespējams, talanta trūkums), un arī tas grūtāk drīzāk pamatojas uz "es tā pūlējos, un rezultāts tāpat nebija tāds, kā es gribēju", ar dzejoļiem arī bieži ir "ne tā, kā es gribēju", bet tas vismaz ne vienmēr ir "šitā es toč negribēju", bet es nekādā ziņā neņemos apgalvot, ka dzejoļus rakstīt ir vieglāk principā, vienkārši mani tie kaut kur mēdz aizvest, bet proza reti kad, un arī tad, kad tā mani kaut kur mēģina vest, man sāk sāpēt kājas jau pie pirmajiem nelīdzenā ceļa metriem.

Varbūt gluži triviāli cilvēki tiešām domā, ka proza ir "darbietilpīgāka", jo tajā ir vairāk vārdu. Bet vārdi jau paši par sevi literatūrā nav nekāda vērtība, tie pieder visām cilvēciskām būtnēm un mākslā ir tikai materiāls.