Zinu, ka ir visai muļķīgi to piebilst, jo tā ir visiem, bet reizēm man vienkārši sāp dzīve.

Saprotu, ka mani arvien mazāk un mazāk uztrauc tas, ko cilvēki par mani domā vai runā aiz muguras. Es laikam esmu samierinājusies ar faktu, ka cilvēki vienmēr kaut ko domās un vienmēr kaut kas no tā nebūs patiesība, līdzīgi, kā es noteikti domāju daudzas lietas par citiem, kas nav patiesība, bet ir mani pieņēmumi, balstoties uz kaut kādiem novērojumiem vai citu stāstītā. Un tas tikai nostiprina pārliecību, ka tu pasaki to, ko tev šķietas svarīgi pateikt, un par pārējo centies pārāk nebēdāties. Ir tikai viena lieta, kas mani potenciālās citu cilvēku domās par mani uztrauc un īpaši apbēdina, proti, iespējamība, ka citiem varētu likties, ka es izplatu baumas un pinu intrigas: gan tāpēc, ka (var jau būt, ka es par sevi domāju ačgārni), bet es esmu diezgan droša, ka to es tiešām nedaru, un tāpēc tā šķiet tāda kaut kāda pilnīgi absolūtā nepatiesība, plus arī tādēļ, ka tieši tās ir lietas, kas mani pašu spēj visvairāk sāpināt un aizvainot un kuras es cilvēkos uzskatu par vissliktāko iespējamo, kas vispār varētu piemist. Līdzās šim man visādas citas muļķības, ko es par sevi esmu dzirdējusi, (ar šībrīža skatu) šķiet pilnīgi nenozīmīgas.

Par liekulīgumu un nepatiesumu es bieži domnāju, nez, vai es kādreiz izaugšu līdz tam, ka mani tas vairs neuztrauks, ka būs kaut kāda iekšēja miera un drošības sajūta, līdzīgi, kā ir par daudzām citām lietām,"ka, jā, cilvēki tā dara, bet tas nekas".

Es te tā domāju, kāpēc ir tā, ka es vienmēr esmu tik ļoti ņēmusi pie sirds sevis neuzaicināšanu uz kaut kādiem lit. pasākumiem, jo nu, ne es sociālās situācijās jūtos briesmīgi ērti, ne esmu kādā īpašā sajūsmā par lit. vides tusiņu, un to arī nekad neesmu slēpusi, bet laikam jau nav tur jāmēģian izrakt neko īpašu un neparastu, un tā ir vecā, labā sajūta par izstumšanu un izolēšanu, nu, vismaz tas, kas tur ir galvenokārt. Un, galu galā, sajūta par iespējamu „mēs tevi te negribam redzēt“ (vienalga objektīva vai iedomāta) nav patīkama, un mani tādās situācijās nomāc tieši šaubas, kas teorētiski ir muļķīgas (lai gan varbūt nemeaz ne tik ļoti), bet tāpat ir, vai tas nav kaut kas personisks, un ja ir tad, kas, tb – man ir sajūta, ja es skaidri zinātu „mēs tevi te negribam redzēt, jo..“, man pat tas liktos diezgan ok, nu labi, varbūt ne gluži tā, ka es būtu ļoti priecīga, bet katrā ziņā tad es nedomātu, ka man ir paranoja. Un vēl jau arī, protams, nemaz negribas, ka tevi aicina uz pasākumiem, kuros neviens negrib tevi redzēt, bet savukārt tas liekas diezgan neticami, nu, ka tā tiešām varētu būt, ka neviens negrib.

Un vēl noteikti tas arī ir gluži vienkārši lepnums.

Suns savu ar saldējumu nosmērēto purnu tikko aizgāja un noslaucīja pret manām drēbēm, kas mētājās istabā uz grīdas.