O, tā pavadoņsuņu biedrība man atbildēja, ka viņi ļoti priecājas par manu interesi un viņi turpmāk informēs par viņu aktivitātēm un iespējām palīdzēt (es tā arī uzrakstīju, ka naudas man, diemžēl, nav un ņemt kucēnu uz pagaidu mājām es arī nevaru, jo man jau ir suns, bet, ja es jebkā citādi varu palīdzēt viņu darbībā, tad to ar lielāko prieku darītu (apmēram uzrakstīju, ko es protu, nu, galvenokārt darbs ar tekstu, kaut ko rakstīt, izdomāt, labot kļūdas un tā.)

Vēl biju uzdevusi daudz visādus jautājumus, uz kuriem viņi man arī atbild, izrādās, ka teorētiski es arī varētu pretendēt uz suni-pavadoni, bet nu, protams, praktiski viņi nevar nodrošināt ar suņiem pat visus, kam tas būtu tiešām akūti nepieciešams, bet no nākamā gada valsts finansēšot divu suņu apmācīšanu gadā.

Vajadzētu vēl kaut kam jēdzīgam piedāvāt savu palīdzību, man ir garlaicīgi (ne gluži, bet gribas darīt kaut ko citu/jaunu).

It kā visi to vien gaidītu, kad es gribēšu viņiem "palīdzēt". Mamma, droši vien, teiktu "būtu labāk nomazgājusi traukus", bet tur jau tas āķis - mana iespējamā palīdzība var būt tikai mentāla un intelektuāla.