Jei, es atkal esmu studente. Lai gan - vasaras vidum tas šķietas galīgi nederīgs apzīmējums.

Mani, protams, satrauc visādas praktiski tehniskas lietas, bet kopumā es par šo jūtos tik labi un priecīgi. Liekas, ka viss pamazām iegūst tādu kā pareizu un jēgpilnuu virzību, ne tāpēc, ka principā tā ir pareizā un vajadzīgā lieta, ko dzīvē darīt, bet, jo es tiešām to ļoti gribu.

Jā, un es saņēmu drosmi un izlasīju savu stāstu md krājumā, un nokaunējos. Galvenokārt par valodu.

Bet kopumā, man liekas, ka krājums ir labs un baudāms. Krietni labāks, nekā man likās, ka varētu būt. Varbūt, ka ir pat labi, ka ir arī sūdīgi stāsti pa vidu (kā atelpas dzejoļi, piemēram).

Bet nu man proza ir kā galda spēles un kulinārija - reizēm ir forši paniekoties, bet kopumā, kad skaties uz rezultātu, neviļus jādomā "wtf, a priekš kam es šito darīju?". Par dzejoļiem man nekad nav sajūta "wtf, kāpēc es šito rakstīju?" arī tad, ja man tie vairs nepatīk.