Kas to būtu domājis, ka cīnīties ar veselīgu uzturu būs tik grūti. Ar cīņu, es domāju, cīņu ar to, lai es nepārtiktu tikai no saldumiem. Es sākumā biju izdomājusi, ka vispirms rūpīgi izpētīšu, kādas vielas, kuros produktos ir (man nekad nav bijis aktuāli, un es tiesām no tā neko nesaprotu, jo, redziet, man garšo tikai saldumi, sēnes un siers, un vispār es ēdu visādus draņķus)un tad sākšu pamazām mēģināt to visu, kur ir man vajadzīgās vielas, arī ēst, bet tad es izlasīju grāmatā, ka tā visa esot tikai prokrastinācija, lai neko nevajadzētu mainīt, tāpēc sāku ar apņemšanos katru dienu ieturēt vismaz vienu jēdzīgu maltīti, kas nesastāv no saldumiem un kurā būtu svaigi dārzeņi. Viss iet greizi jau no paša sākuma, proti, es tiešām gatavoju un ēdu, tikai tā viena jēdzīgā maltīte jau otro vakaru ir, kad atgriežos no vakara pastaigas, ap vienpadsmitiem. Es nezinu, man nesanāk ievērot nekādus režīmus, es esmu par vāju un neuzņēmīgu.

Man vajadzētu, lai kāds par mani tur īkšķus un skaita lūgšanas tā, it kā es mēģinātu atbrīvoties no smagas atkarības, jo noņemties ar to ēšanu ir tik grūti. Un man tik tiešām liekas, ka man saldumi ir reāla atkarība.