Interesanti, ka cilvēki bieži neiedomājas vai netic, ka es patiesībā esmu ļoti, ļoti dumja. Es runāju par savu skaitļu un visdažādāko aprēķinu dumjību. Skolā man eksaktie priekšmeti bija elles mocības, un es to dēļ cietu visdažādākā veida pazemojumus, izņemot divas brīnišķīgas matemātikas skolotājas vidusskolā, kuras tomēr man ticēja un kaut nedaudz ko arī spēja iemācīt, kopumā eksakto priekšmetu skolotāji pret mani izturējās kā pret nožēlojamu tārpu un nekautrējās tiešā tekstā saukt par stulbu. Es tiešām gandrīz nekad neko nesapratu, lai arī kā nemēģināju iedziļināties, vienīgi es diezgan labi rēķināju galvā, bet arī tas bija slikti un parasti tika uztverts kā kaut kāda teju krāpšanās, kas man tomēr nelikās īsti godīgi, jo nu, kamon, es rēķinu galvā to, ko skolotāja rēķina ar kalkulātoru, bet labi, tas tāpat strādāja tikai matemātikā, jo ķīmijā un fizikā es praktiski nekad nesapratu, kas vispār ir jārēķina, nekad pašas spēkiem neesmu atrisisnājusi nevienu reakciju vienādojumu - un nav tā, ka es nebūtu mēģinājusi tos saprast. Es tajos priekšmetos bieži biju nesekmīga, bet viduvēja atzīme matemātikā man bija sasniegums un lielu pūļu rezultāts. Vidusskolas klasē bija viens džeks, kam es rakstīju domrakstus un laboju kļūdas visādos tekstos, bet viņš man ar visādu spekulāciju palīdžibu palīdzēja nokārtot ķīmijas un fizikas ieskaites, ar kurām es pati totāli nebūtu tikusi galā.
Tā bija elle.
Es nebrīnos, ka līdz šim neesmu varējusi saņemties saistīties vēl ar kādu mācību iestādi, jo par spīti savam ciparu stulbumam es nemaz nejūtos kopumā tik dumja un, man šķiet, ka manas smadzenes ir diezgan ļoti visu ko ģenerēt un paveikt spējīgas, un nav forši, ka kāds tev visu laiku stāsta, ka tu esi stulbs un slinks. Nu, labi, man skolā, protams, bez ciparu debilisma bija arī citas problēmas, piemēram, švaks apmeklējums un tas, ka es nepratu uzvesties, pamatskolā, pirms es vispār pārstāju runāt, nekautrējos viņus informēt, ka man viss šeit notiekošais liekas bezjēdzīgs, cilvēku uzvedība neadekvāta un es vairāk iegūstu mājās lasot grāmatas, galu galā, mana devītās klases latviešu valodas eksāmena runa bija par to, kā man tā skola ir riebusies.

Jācer vien, ka mana gaidāmā mācību pieredze būs veiksmīgāka un brīvās krišanas paātrinājums uz Marsa nebūs jāaprēķina.

Bet meistardarbnīcas es nepametu un tur man ļoti patika, betnujā - tur nekas nebija jārēķina, un neviens neizturējās slikti un nepieklājīgi, bet pēc tam taču es arī gāju uz Z lekcijām, kuras arī man patika un nekas man tur netraucēja, plus es tomēr esmu diezgan mainījusies un mani vairs ne tuvu tik ļoti nepaniko un nesatrauc apkārt notiekošais, tas, kā citi uz mani reaģē un tamlīdzīgi.

Skatos uz Kaningema Stundām, ko izmantoju par peles palikni, un atkal domāju, cik ļoti es gribētu, šoreiz pārvācoties ņemt arī savas grāmatas, es zinu, ka tas ir iracionāli, jo es tāpat nevaru tās lasīt, un droši vien arī galīgi nereāli, jo man jau ir suns un ļoti daudz mantu, bet es negribu te atstāt savas grāmatas - es gribu, lai man tās ir, lai es varu uz tām skatīties un smaržot to lapas. Nezinu, vai tā tagad atkal ir pieķeršanās lietām, drīzāk sajūta, ka es te negribu atstāt neko svarīgu.