"Don' t kill me, give me a year, and I' ll teach your horse to sing. Anything might happen in a year, the king might die, I might die, or the horse might learn to sing."

Pirms gada es šurp atbraucu, sēdēju jūras krastā, lasīju trollīšus muminus un domāju, ka es varbūt mirstu. Ja vien es toreiz būtu zinājusi, kā viss pavērsīsies.

"jūs esat terapeitiski tik interesants gadījums" ir tas, ko es varētu par sevi rakstīt atmiņu kladē - ko cilvēki tev visbiežāk saka?

Bet pirms šiem vārdiem es parkā lasīju Orvelu, par spīti tam, ka viņi tur salikuši tos neglītos akmeņus, lasīšanai ļoti jauka vieta, un no vietas, kur sēžu, es tos tāpat neredzu - dzirdama strūklaka un attālas bērnu čalas, un ļoti gaišs, es tur iešu vēl.

Un vispār gaisā noteikti ceļo vieni un tie paši vārdi un domas: ārste teica, ka mani analīžu rezultāti liek par mani domāt kā par sprādzienbīstamu priekšmetu, savukārt es, pusmiegā vāļājoties pa gultu un nespējot saņemties celties, atcerējos (šķiet, Ingunas Jansones) dzejoļa frāzi "modinātājs ir bumba ar laika degli".

Man ir tik daudz brīva laikia - es gribu strādāt un par to saņemt naudu. Gribu varēt par saviem ārstiem samaksāt pati un par visu citu arī. Jo man tiešām neliekas, ka es būtu darījusi vai nopirkusi jebko, ko nevajadzēja, bet tāpat man kā parasti trūkst naudas.