Veikalā, stāvot rindā, vēroju man priekšā stāvošo vīrieti un viņa sunīti un atkal aizdomājos par priekšstatiem, kādi cilvēkiem mēdz būt saistībā ar suņiem. Sākot jau ar to, ka miniatūro suņu saimniekiem viss ir atļauts, viņi var suņus ņemt jebkādās telpās, transportā nelikt uzpurni un tamlīdzīgi. Un vispār ir diezgan izplatīta nostāja “mazs suns - miermīlīgs suns, liels suns -bīstams suns” – kad, piemēram, mēs ar mammu esam gājušas staigāties kopā ar abiem suņiem, bieži vien cilvēki drīzāk ir gatavi laist savu bērnu vai suni draudzēties ar Dž, nevis ar E, kaut arī E ir miemīlīgs labradors. Un īpaši jocīgi ir tas, ka šie priekšstati ir dzīvi arī pašu suņu saimnieku vidū – man liekas, ja tev ir suns, tu taču vismaz kaut ko ar laiku uzzini par suņiem arī kopumā, nevis tikai iepazīsti savu suni vai viņa sugu, tb – it kā taču tiek tik daudz runāts par to, ka mazi suņi patiesībā cilvēkiem iekož daudz biežāk, jo viņu nervu sistēma ir nestabilāka.

Tb – mani nekā netraucē pundursuns veikalā, bet kopumā es nezinu, vai ir pareizi, ka viņš tur ir, kamēr lielāki suņi nedrīkst nākt iekšā. Un tas pat nav personisks aizvaionojujs, jo mans suns nav draudzīgs, un es viņu veikalā vest negrasītos, pat ja drīkstētu, es vienkārši domāju teorētiski par šo problēmu. Toties, ja man kādreiz būs nepieciešams suns-pavadonis, tad gan es gribētu varēt viņu vest veikalā (tb – pēc likuma jau arī laikam drīkst), bet ir nepatīkami iedomāties, ka ir cilvēki, kas droši vien uzskatītu, ka arī šis (lielais) suns viņus apdraud.

Seksuālas vardarbības kontekstā vēl es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka pēdējā laikā par to ir tik daudz diskusiju publiskajā telpā, un, man šķiet, ka pati sajūta, ka mums ir nepieciešams par to runāt, ir ļoti, ļoti veselīga, vienīgi man brīžiem liekas, ka tās ir mazliet vienpusējas diskusijas. Tas tagad galīgi nenozīmē, ka, man šķiet, ka par to nedrīkstētu runāt, ja nav tiešas pieredzes (tas būtu tikpat smieklīgi kā “tu nevari rakstīt recenziju par romānu, jo pati nekad mūžā nespētu uzrakstīt romānu”), man šķiet ļoti vērtīgi, normāli un pareizi, ka mums ir teorētiska attieksme un skatījums uz visdažādākajām lietām. Vienkārši brīžiem rodas sajūta, ka aktīvi reprezentēti tiek daži standarta viedokļi, no kuriem viens ietver psih. teorijas par varmākas un upura attiecībām, vainu, kaunu un tamlīdzīgi, tad ir tas “sievietes pašas vainīgas, nafig vilka īsus svārkus”, tad vēl kaut kāds pilnīgais nosodījums vienai vai otrai pusei. Klimats sabiedrībā noteikti nav gana veselīgs kam tādam, bet principā, man šķiet, ka šajā visā ļoti trūkst upura perspektīvas: ne jau dokumentālas pornogrāfijas no sērijas Lato Lapsa izvilcis no pagraba maniaku vai arī kādas briesmīgās žēlabas, bet reāla izklāsta par to, kas ar cilvēku tādā situācijā notiek, un ne tik daudz ar viņa ķermeni, bet gan iekšpusi, kāpēc varbūt nav iespējams “kādu sadurt vai iepūst sejā gāzes baloniņu”, pat ja ieroči teorētiski ir pieejami, nezinu, izvērstu refleksiju par to, kā strādā vainas un kauna mehānismi. Bet jā – tas nebūtu tik šokējoši un interesanti kā vienkārši šausmu stāsti, tāpat nebūtu arī viegli un viennozīmīgi uztverami kā kaut kādas standarta formulas, kas īsi un kodolīgi sevī ietver, kā par lietām ir jādomā.

Un es arī nezinu, kā to varētu realizēt, jo skaidrs, ka tās nav pieredzes, ar kurām cilvēki gribētu tā publiski un ar savu vārdu dalīties, un tomēr, man liekas, ka tādi reāli sajūtu pieredžu atspoguļojumi iespējams varētu veicināt sabiedrības izpratni un uz daļu cilvēku strādātu labāk, nekā teorija “upuris domā, jūt un uzvedas pēc shēmas..”

Ideālajā sabiedrībā vajadzētu būt tā, ka cilvēki pēc tam, kad ir tikuši galā ar savām traumatiskajām pieredzēm (tik, cik nu iespējams ar tām tikt galā), varētu ar tām tādā vai citādā veidā dalīties ar mērķi palīdzēt citiem, novērst līdzīgas situācijas un tamlīdzīgi, un tas viss nebūtu apaudzis ar priekšstatiem, ka, ja cilvēks grib publiskot savu traumu, viņš grib vai nu šokēt vai tīksmināties, vai pievērst sev uzmanību, nu vai, ka ir citi neveselīgi motivātori. Man liekas ārkārtīgi bēdīga cilvēku neticība, ka kaut kam briesmīgam ir iespējams tikt pāri, ka par to ir iespējams sarunāties.

Bet nu jā – atklātas diskusijas par šo droši vien ir utopija, mēs neesam gatavi atklāti runāt par mazāk jūtīgām tēmām.