Es sapņoju kaut kādas šausmas par to, ka no rīta pamostos un saprotu, ka kaut kāda mežonīga cilts (tipa indiāņi vai kaut kas tamlīdzīgs) ir izpostījuši visu apkārtni un apslaktējuši lielāko daļu cilvēku, es esmu kaut kādā svešā dārzā un tur cilvēki, kas izskatās puslīdz pēc ugunsdzēsējiem, puslīdz pēc ārstiem uz nestuvēm nes projām līķus, uz mietiem ir sadurtas izkrāsotas galvas. Un pēc tam es eju uz putnu torni (it kā reālo, to kas te, pie ezera), un no tā ir palikusi pāri tikai dēlīšu kaudze, mēģinu kāpt uz laipas un vienalga tur iet, bet laipa ļogās, es skatos uz to un nevaru saprast, ko viņi tai ir izdarījuši, jo no malas izskatās vesela un tāpat kā parasti, bet, tiklīdz uzkāpju, es zinu, ka es ielūzīšu, ka tā manu svaru nespēs noturēt.

Kaspars Dimiters ir šērojis manu bildi. Ja viņš zinātu, ka es esmu nešķīstenis ar potenciālu uz elli, viņš noteikti to nebūtu darījis.