Bet vispār, man liekas, diezgan absurdi, ka Latvijā tiek piešķirts it kā sociāls statuss med. iemeslu dēļ, kas nesedz gandrīz neko no med. izdevumiem un nedod nekādu iespēju pat, piemēram, tikt ātrāk pie konkrētās med. jomas speciālista. Es tā saprotu, ka, tiklīdz varēšu to atļauties, man vienk. vajadzētu veselības apdrošīnāšanu, citādi šis mani izputinās. Un nav jau pat runa tik daudz par naudu, kaut arī man tās tiešām nav, bet par to, ka kopumā man ļoti nepatīk princips, ka uz tā rēķina, ka kādam ir ļoti nopietnas veselības problēmas, valsts var smuki nopelnīt, jo nu, tur arī mazliet strādā tāds kā šantāžas princips, proti, "tu jau vari gaidīt savas mazās maksas vizītes, tikai tad rēķinies ar to, ka, ja kaut kas būs atgadījies, tā būs tava atbildība, jo tu negāji pie ārsta”, plus visā šajā stulbaja birokrātijā, tu gaidot, vari savu statusu mierīgi zaudēt (es domāju, ka es uz in. komisiju varētu aiznest čeku – tipa “šis maksā tik – es saprotu, ka Latvija ir tik nabadzīga, ka no pabalsta vajag atvilkt procentus”, sakiet, ka es esmu ciniska un ļauna, un nepateicīga, bet šis ir diezgan nomācoši. Un vispār ir absurdi, ka visu formalitāšu gūzmā bez maz paliek fonā reālās lietas, kas ir jāpārbauda un jākontrolē.

Viena no ārstēm, kas mani šodien stradiņos izmeklēja, kad par šo stāstīju un teicu, ka es neesmu droša, ka varu reizi pāris mēnešos samaksāt pilnu cenu par vizīti, kaut arī saprotu, ka spiediens ir obligāti jākontrolē, arī teica "es jūs pilnīgi saprotu, speciāliustu pieejamība ir dramatiska un arī attieksmes mēdz būt briesmīgas, bet tikai, lūdzu, nesāciet izvairīties no iešanas pie ārsta, jo tas ir bezatbildīgi un bīstami".