Noskatījos "Vai viegli būt jaunam?". Jā, un, liekas, ka nekas daudz jau nav mainījies, varbūt vienīgi viegli infantilo izteiksmes veidu nomainījusi nespēja atšķirt "ka" un "kad" lietojumu. Bet tiešām - padomju laika filmās un visādos citos videomateriālos cilvēki retāk šo kļūdu pieļauj. Nu, te gan bija "vai jūs atzīstiet apsūdzības?"
Man patika tas, ko tie cilvēki stāstīja par sajūtām pēc atgriešanās no kara Afganistānā, jo par to es neko daudz nezinu, patika kaut kāds, nezinu, godīgums un patiesums, kas diezgan bieži jaušas cauri visai tai it kā samaākslotībai un infatilajai runas manierei.
Liekas forši, ka tur ir parādīti dažādi viedokļi par karu kā iespējamo impulsu pieaugt: viens no tiem puišiem saka, ka 20 gadu vecumā cilvēks vispār netic, ka viņš varētu nomirt, savukārt kāds cits saka, ka karā cilvēks nepieaug, bet gan noveco. Tas, man šķiet, tā ļoti saprātīgi, ka nav vienpusēja viedokļa, ko skatītājam mēģina iebarot, jo traumatiskas situācijas uz cilvēkiem atstāj visdažādāko iespaidu. Man gan ļoti nepatika kaut kāds zemteksts, kas visu laiku vīdēja jautājumos, kas tika uzdoti, proti, “vai tiešām cilvēkiem ir jāaizbrauc uz Afganistānu, lai apzinātos dzīves vērtību?”. Jo, nu labi, tev nepatīk karš, bet nebāzies virsū cilvēkiem ar savu didaktiku un morāli, tas tikai bojā filmu!

Ir patīkami pamanīt, ka pārmaiņas ir iespējamas. Piemēram, pirms gulētiešanas, izejot uzpīpēt, es vairs neesmu panikā, ka benčiku burka naktī kādā mistiskā veidā aizdegsies, un es nomiršu pati, pie reizes noslepkavojot visus kaimiņus. Tāpat vairs neliekas, ka māja ir pilna ar dēmoniem. Tagad tas liekas gandrīz smieklīgi, un tomēr, tikai gandrīz, jo dzīvot konstantās bailēs, ka notiks “kaut kas briesmīgs” + sajūtu, ka visi tevi uzskata par traku, ir tiešām ļoti briesmīgi.

Man gan šķiet, ka pietiekami liela daļa cilvēku mani arī tagad uzskata par traku, varbūt pat viņu ir daudz vairāk, jo mans trakums ir vērsies vairāk uz āru, bet tas vairs neliekas tik svarīgi, jo tagad man ne tikai ir “uzmācīgas idejas”, bet es arī lielākoties ticu, ka tās ir ļoti labas un derīgas un ka tās vajag popularizēt neatkarīgi no tā, vai tas vairo vai mazina manu kā traka cilvēka reputāciju.

Vienīgais brīdis, kad mana ģim. ārste izskatījās kaut nedaudz ieinteresēta sarunā ar mani, bija tad, kad viņa man pajautāja, vai es esmu apprecējusies, visādi citādi šķita, ka viņa tikpat labi varētu sarunāties arī ar galdu vai krēslu.

Es zinu, ka nav nemaz vērts sākt izvērst plašu refleksiju par šito, jo tas izaugtu par neproduktīvu ņaudēšanu, bet, ja runa ir par medicīnu un visādām sociālajām struktūrām, es jūtos kā nesakārtotas un kopumā galīgi dranķīgas un smirdīgas sistēmas upuris. Nez, vai citi tā nejūtas un nav jutušies pirms manis. Es tik ļoti priecājos, ka man būs iespēja par šo kaut kā publiski reflektēt, rakstot to blogu, jo tas vismaz rada (varbūt iluzoru, bet tomēr) sajūtu, ka es nepiedalos klusēšanā, tipa "nav jau forši, bet var jau pieciest, un ko tad mēs varam izdarīt, blāblā". Ir pizģec, nevis "nav jau forši".

Es varu dīlot savu slimību, bet es atsakos dīlot šo ārprātu.

Man ir jauns produkts, ko es ēdu - saldais biezpiens. Noteikti atkal būs tā, ka kādu laiku tas būs teju vienīgais, ko es ēdīšu, un tad es to vairs nespēšu ēst nemaz.

Nesen domāju, ka patiesībā man tā pa īstam garšo tikai saldumi un siers, un pārējās lietas vienkārši var ēst, ja ir tāda nepieciešamība, forši pa laikam pamanīt, ka ir arī citas garšīgas lietas. Lai gan šodien es, piemēram, ēdu pankūkas ar šampinjonu mērci, tās arī bija ļoti garšīgas. Tātad, sēnes arī man garšo. Un ir vēl visādas sāļu ēdienu kombinācijas, kas man ļoti patīk, bet tās ir grūti uzreiz iedomāties.