Mānīga tā agrā celšanās - bez īpašām problēmām piecēlos ilgi pirms modinātāja - izvedu suni un pabrokastoju, tagad liekas, ka vislabākais, ko darīt, būtu iet aizvilkt aizkarus un vēl pāris stundas pagulēt. Es tomēr neesmu nekāds cīrulis.

Saruna par Nabokovu mani iedvesmoja uz ideju, ka nākamreiz, kad kāds man pateiks kaut ko no sērijas "diskriminācija ir ir ok, var taču saprast, ka cilvēkiem vienkārši ir bail", es varētu pateikt "izlasiet Lolitu un, ļoti iespējams, jūs sapratīsiet arī Humbertu". Var jau būt, ka tas ir pārāk subjektīvi, un citiem tā nav, bet es brīžiem esmu šokā par to, cik milzīga ir apziņas spējas “saprast” kapacitāte. Ja es pietiekami iedziļinos un iepazīstos ar gana plašu kontekstu, es spēju saprast gandrīz visu, izņemot kaut kādu klaju vardarbību un sāpju nodarīšanu citai dzīvai būtnei (un arī, droši vien, tāpēc, ka fiziskas sāpes ir manas lielākās bailes, un es arī ļoti apzināti esmu izvairījusies iepazīties ar mākslu, kas ļautu ieskatīties visādu varmāku galvās - varbūt es kaut kadā mērā spētu saprast arī viņus, (pieņemot, ka cilvēks, kurš vēlas nodarīt pāri otram, nav vesels, tb – tie vienk. ir jau citi spēles noteikumi). Ir daudzas lietas, no kurām es ļoti apzināti izvēlos distancēties un "nebraukt dziļumā", bet tas drīzāk ir "es negribu šo saprast". Ir lietas, par kurām intuitīvi šķiet, ka saprast šo nozīmētu sev nodarīt kaut ko briesmīgu, ļaut sevī ienākt kaut kam aukstam un netīram, ar ko pēcāk būtu jāsadzīvo varbūt uz visiem laikiem. Bet lielos vilcienos es bieži izjūtu žēlumu un līdzjūtību pret to, no kā teorētiski vajadzētu riebumā novērsties.

Patiesībā, man liekas, ka, jo vairāk tu spēj sapraast, jo uzmanīgākam jābūt, proti, ir jābūt diezgan skaidriem uzstādījumiem par to, ko es savā tuvumā akceptēju un ko nē, ko es atbalstu un ko nē, ļoti vienkāršojot, ir diezgan trausla robeža starp to, kad tu esi vienkārši “labs kristietis”, kura augstākais ideāls ir piedot visiem bez izņēmuma, un, kad tev jau ir Stokholmas sindroms.

Bet sazin, varbūt arī Jēzum patiesībā bija Stokholmas sindroms.

Es tikko iedomājos, ka varētu taču teikt „pie debesīm ir parādījies LGBT simbols”.

Šovakar jūrā ūdens likās tik silts, ka varētu iet peldēties.

Un es uz ielas redzēju puisi ar suni pavadoni. Es nekad līdz šim neesmu redzējusi uz ielas aklu cilvēku, lai gan, visticamāk, jau esmu, tikai neesmu pamanījusi. Sākumā nesapratu, ka tas nav parasts labradors, kaut arī kaut kas drīzāk, nevis kustībās (es nebiju tik tuvu, lai baigi niansēs vispār kaut ko redzētu), bet drīzāk sajūtā, ko dzīvnieks ap sevi izstaroja likas "savāds" - tāds kā atsvešināts miers, nekādas intereses ne par garām ejošo mani, ne Džeraldu. Tas džeks sarunājās ar kaut kādu citu vīrieti, viņi bija apstājušies, tāpēc arī grūti pamanīt, ka suns kaut kā atšķiras, un bija jau arī kļuvis patumšs, kas, protams, vēl samazina manu spēju redzēt kopumā. Apstājos pie tuvējā luksofora un manu uzmanību piesaistīja vārdi "es praktiski neeju ārā no mājām, tikai uz veikalu un izvest suni", sākumā nodomāju, ka vienkārši izklausās ļoti bēdīgi, bet tad man viss kaut kā saslēdzās - tas labradors, viņa jocīgais miers un neiešana ārā no mājām, paskatījos atpakaļ un ieraudzīju, ka sunim ir tādi iemaukti, kādus parasti var redzēt visos tajos video par guide dogs. Es biju tik ārkārtīgi pārsteigta, ka mierīgi gāju tālāk, un tikai pēc laiciņa aptvēru, ka šī taču ir gadsimta iespēja - kad es vispār uz ielas esmu redzējusi aklu cilvēku ar suni? Nekad! Un cik bieži Latvijā viņus var sastapt uz ielām? Bija tik žēl, ka neesmu spējusi uzreiz reaģēt un iedomāties, ka varētu iet pajautāt, vai es drīsktu uzdot dažus jautājumus, bet nu jā - es lielākoties nespēju reaģēt baigi ātri, un lēmumu pieņemšanai man vajag laiku, turklāt nebūtu jau arī baigi pieklājīgi, jo viņš tomēr jau ar kādu sarunājās. Tomēr es kā normāls maniaks apsēdos uz ielas apmales cerībā, ka viņš varbūt nāks pa to pašu ielu, pa kuru esmu gājusi es, bet tā diemžēl nenotika.
Es arī nezinu, vai skaitās pieklājīgi iet pie cilvēka un teikt apmēram "sveiki! es labprāt ar jums aprunātos un uzzinātu, kā ir būt aklam un kāda ir jūsu sadarbība ar suni, ja vien tas jūs neapgrūtina". Bet, kā jau ir zināms, pieklājība mani daudz neuztrauc, mani uztrauc tikai citu potenciālā slikti jušanās. Es vakar netā izlasīju, ka sarunā ar neredzīgu cilvēku nedrīkstot pieminēt vārdu aklums, jo tas varot tikt uztverts aizvainojoši (manuprāt, kaut ko tik sviestainu tikai latvieši var izdomāt), kas tur būtu aizvainojošs - tas taču ir ķermeņa stāvoklis, tas ir tāpat kā apvainoties par to, ka tiek pieminēts tavs vārds vai dzimums. Man šī visa sakarā liekas aizvainojošs vienīgi vārds invaliditāte, tāpēc, ka tas pēc jēgas nozūmē "nespējīgs piedalīties", kas vienk. ir klaji meli, turklāt ir ļoti nepatīkami, ka uz tevi nemitīgi attiecina vārdu ar nozīmi "sabojājies/salūzis". Mani arī līdz šim nav aizvainojis, ka cilvēki man jautā, kā funkcionē mana redze, cik daudz es varu redzēt un taml, mani var aizvainot tikai žēlums un izturēšanās pret mani kā pret "slimu". Bet labi - es nevispārinu un neesmu nekāds etalons, bet, es domāju, ka, ja cilvēku kaut kas no manis teiktā aizvainotu, viņš varētu man to pateikt.
Es pēdējā ne pilna gada laikā esmu noskatījusies/izlasījusi tik daudz par to, kā uzsākt sarunu ar aklu cilvēku, lai viņš saprastu, ka tu runā ar viņu, tāpat arī par to, kā uzvesties pavadoņsuņa klātbūtnē, lai viņš nejustos distracted, ka šīs lietas mani īpaši nemulsina un nesatrauc, mani drīzāk satrauc doma, par to, ka es esmu gatava iet runāties ar svešu cilvēku uz ielas.
Jā, nu vēl es mazliet satraucos, vai Dž nesatrauktu to suni, bet viņš, ejot garām, arī likās pilnīgi ne ausu neceļam.

Eh, varbūt man veiksies un es viņus vēl kādreiz satikšu.