Vakara pastaigas ir brīnišķīgas. Tik silts un maigs gaiss. Viss smaržo. Gaisma ir klusināti skaista, līdz nodziest pavisam. Vienīgi odiem gan es joprojām ļoti garšoju. Pastaigu maršrutā gar veloceliņu, pa kuru mēroju attālumu līdz centram un atpakaļ, var novērot un noklausīties tik daudz interesanta. Piemēram, šovakar redzēju meiteni rozā šortos, kura uz austiņām pilnā skaļumā klausījās mūziku un dungoja līdzi, tad vēl bija saruna krievu valodā starp divām sievietēm (pieņemu, ka viena varēja būt otras māte) par to, ka vajag precēties ar kaut kādu Oļegu, jo tas nodrošinās mierīgu un ērtu dzīvi (tas izklausījās tieši kā no ziepju operām, es nezināju, ka cilvēki arī dzīvē tā runā), vecākā sieviete teica, ka dzīvē esot svarīgas divas lietas - stabilitāte un otra, kuru es diemžēl nesapratu un arī tagad neatceros, kas tas bija par vārdu. Ar viņām es pat izveicu savu jau ar Jasmīnu ratos uz parka celiņiem apgūto "interesanta saruna - var brītiņu izsekot" praksi, ja tu esi ar mazu bērnu vai suni, tad taču tu izskaties miermīlīgs un nekaitīgs, un cilvēki neiedomāsies, ka atrodies viņu tuvumā aizdomīgi ilgi. Sarunas vispār ir tik aizraujošas, īpaši, kad izrautas ārpus konteksta. Vispār es, tā staigājoties, novēroju diezgan daudz pozitīvu parādību - piemēram, vecāku komunikāciju ar bērniem (lai gan var jau būt, ka nejaukie un neiecietīgie vecāki vienk. izvēlas nomaļākus un mazāk populārus veloceliņus un pastaigu takas). Pasaulē eksistē daudz siltu sarunu un klusa maiguma. Ir tik labi to reizēm tā sajust, arī, ja pats paliec ārpus.
Kaut kāds vīrietis ar riteni gribēja, lai es pastāstu, kas man tas tāds par suni - cilvēki tomēr varētu precīzāk formulēt savus jautājumus, sākumā vienkārši pagāju garām, bet tad atcerējos, ka es no cilvēkiem vairs nebaidos un palūdzu precizēt jautājumu, izrādījās, ka viņš grib zināt, kas tās par sugām, kas tur sajaukušās, ko es, protams, īsti nezinu. Vispār cilvēki, īpaši bērni, bieži saka, ka džeralds ir “smuks”, “interesants” vai “mīlīgs” suns (viņi vienk. viņu nepazīst) – bērni mani vispār īpaši uztrauc: ja nu nekontrolēti metas glaudīt vai ko tamlīdzīgu. Ja man tiek jautāts, es nekad neļauju svešiem cilvēkiem uz ielas glaudīt suni, nav jau tā, ka viņš visiem metas pie rīkles, bet man tomēr gribas pavērot, kā tiek reaģēts uz konkrēto cilvēku, pirms es jūtos droša, ka būs ok. Šovakar suns spēra savus pirmos nedrošos soļus jūrā. Beidzot es viņu ievilināju. Vajadzēs šo praksi turpināt, lai pierod, ka ķepas ūdenī nenokrīt un nekas cits slikts arī nenotiek – pati gan tik ilgi stāvēju vēsajā ūdenī, ka pavisam nosala kājas – bet, protams, ja es kaut ko esmu iedomājusies, es esmu gatava teju uz visu, jo taču “darbs prasās padarāms”.
Bija slinkums vilkt kurpes, tāpēc no jūras atnācu basām kājām, tas bija lieliski, kaut arī dažās vietās ielas segums bija akmeņains un smilšains, tāpēc man vajadzēja iet ļoti lēnām, bet kopumā, ja es varētu būt droša, ka uz ielām nav stikli un citi sūdi, varētu siltā laikā visu laiku staigāt basām kājām – sajust zemi. Vienīgi kājas kļuva tik melnas, ka bija ļoti grūti nomazgāt, kas gan ir savādi, jo es gāju gandrīz tikai pa asfaltētiem ceļiem.
Ēdu fetas sieru no iepakojuma, jo nekā cita nav, it kā taču es biju veikalā, bet neko, izņemot augļu groziņus, kurus apēdu jau pa dienu, un auzu pārslas laikam nebūšu nopirkusi. Ir palikusi tikai viena cigarete, un tagad grūti izšķirties – atstāt to rītrītam vai tomēr nē. Labs nogurums.