Tik sen es neesmu bijusi slima. Tiešām, simts gadus, kopš agra rudens laikam. Sēžu, lasu grāmatu, viss pamazām viļņojas, kakls sāp, zāļu tēju, kas uzvārīta lielajā stikla krūzē, pat nav spēka pacelt. Eh, kaut kā izvest suni un gulēt - jācer, ka rīt būs labāk. Nav ne laika, ne vēlēšanās būt slimai, tie laiki ir pagājuši.

Ieritināties un aizmigt tumsā.